Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Džons nepacietīgi papurināja galvu. Mums nav citu variantu. Tev ir taisnība, Bak, bet nav laika par to strīdēties. Turklāt nevajag iet mums visiem. Se. Viņš no Dibaka paņēma lukturi un pasniedza to un ādas mai­siņu ar Kobru karali Filipai. Paņem Kobru karali un noslēp. Un uzmeklē citu ceļu laukā no šejienes.

Filipa brīdi svārstījās un tad darīja, kā brālis bija licis. Nebija nekādas jēgas, ja noķertu viņus abus. īpaši kopā ar Kobru karali. Esi piesardzīgs, Džon, viņa piekodināja, noslidinājās lejup pa kāpnēm un atgriezās tunelī. Dibaks viņai sekoja.

Džons uzrāpās uz kāpņu augšējā pakāpiena un, sa­ņēmis čūskas šķelto mēli, sāka laisties lejā alas templī.

-    Pagaidiet! viņš uzkliedza guru. Stāt! Lieciet viņu mierā!

Tūdaļ stipras rokas sagrāba Džonu, kamēr viņš brīdi šūpojās virs guru galvas, turēdamies pie kobras mēles.

-    Esmu dzirdējis, ka čūskas atvemj savu ēdienu, guru teica. Bet tas nu ir smieklīgi.

Viņš sameta atpakaļ tvertnē čūskas un tad pagriezās pret Džonu, kā parasti ķiķinādams. Vai zini ko? viņš jautāja, saņemdams Džonu aiz elkoņa. Man nebija ne jausmas, ka tai statujai ir tukšs vidus. Gandrīz desmit gadu man pieder šī celtne, bet es nezināju. Vai vari iedo­māties? Starp citu, ko tu tur augšā darīji?

-   Es jūs izspiegoju, Džons atbildēja. Viņš saskatījās ar Grouninu un pamāja ar galvu.

-    Bet kur ir tavi divi mazie draudziņi? guru viņam jautāja.

-   Pēdējo reizi viņus redzēju aizmigušus guļamtelpā, Džons apgalvoja.

Guru iecietīgi pasmaidīja. Nav tiesa. Mēs jau tur ielūkojāmies, kad saņēmām ciet jūsu tēvu. Viņš pa­skatījās augšup uz statuju, un viņa acis viltīgi samiedzās. Vai zināt ko? Varu saderēt, ka viņi vēl aizvien ir tur augšā.

Viņš pamāja saviem vīriem, un divi no tiem ātri iz­ģērbās līdz gurnu apsējiem. Tad viens uzkāpa otram uz pleciem un pievilkās līdz statujas atverei. Viņš bija projām vairākas minūtes.

-   Saki man, guru Masamdžasara ierunājās. Kāpēc tu un tavs tēvs ieradāties ašramā?

-    Es jau teicu, Džons neatlaidās. Lai jūs izspie­gotu.

-   Ar nolūku? Vai nejauši? Guru paskatījās vispirms uz Džonu un tad uz Grouninu. Nesaņēmis atbildi, viņš sāpīgi izgrieza Džona roku.

Dzirdot Džonu aiz sāpēm iekliedzoties, Grounins mē­ģināja atbrīvoties no saviem gūstītājiem, bet viņš vēl nebija atklājis visu spēku savā jaunajā rokā. Lieciet zēnu mierā! Grounins uzsauca. ,,

Mēs ieradāmies, lai pierādītu, ka jūs esat krāpnieks, Džons paziņoja, jo viņam iešāvās prātā kāda doma. Veids, kā varētu iedragāt guru reputāciju viņa seko­tāju priekšā. Viņš izrāvās no guru asiņainā tvēriena un pieskrēja pie čūsku tvertnes. Tajā atradās četrdes­mit vai piecdesmit čūskas, un visas bija nāvējošas. Bet Džons ne brīdi nevilcinājās. Viņš iegrūda abas rokas šņācošajā čūsku masā, pacēla lielu, melnu kobru un tu­rēja to paceltu. Skatītāji templī par Džona acīmredzamo pārdrošību sāka skaļi murmināt. Vai redzat? Džons sauca. Nav ko baidīties. Šīs čūskas ir nekaitīgas. Jūs visi tiekat krāpti.

Guru nemēģināja apturēt Džonu. Tāpat kā ikviens pazemes templī, viņš ar neslēptu ziņkāri vēroja, kā­das būs Džona rīcības sekas. Vienu brīdi milzīgā kob­ra Džona rokās šķita it kā hipnotizēta. Tā paklausīgi uzlūkoja Džonu ar savām apaļajām, melnajām acīm, ar mēli izošņāja gaisu zēna galvas priekšā. Nākamajā mirklī čūska iešņācās tik skaļi, it kā vārītos pustukša tējkanna. Sekundes ceturtdaļu vēlāk kobra Džonam me­tās virsū, iekožot vispirms plaukstas locītavā tik dziļi, ka pagrozīja galvu, lai izvilktu indes zobus, un tad tieši krūtīs, mazliet virs sirds. Apkārtējie skaļi noelsās, jo lielas kobras kodums tik tuvu sirdij, īpaši bērnam, vienmēr ir nāvīgs.

Džons nemaz nebija pārsteigts, ka kobra viņam iekoda, vienīgi par to, cik ļoti tas sāpēja. Sajūta bija tāda, it kā dakteris ar smagu roku vienlaikus būtu izdarījis divas sāpīgas injekcijas. Viņš aizskāra krūtis, un uz pirkstiem bija asinis. Čūska viņam vēlreiz iekoda rokā, kas vēl aizvien turēja tās apjomīgo vidukli. Džons iekliedzās un iemeta čūsku atpakaļ tvertnē.

Instinktīvi Džons piespieda roku pie mutes un izsūca kodumu. Tagad viņam nebija nekādu šaubu, ka čūskas ir indīgas. Viņš pat varēja sagaršot indi uz lū­pām, kuras jau kļuva nejūtīgas. Vai viņš bija pieļāvis briesmīgu kļūdu? Vai Dibakam bija taisnība? Vai imuni­tāte no čūsku indes, tāpat kā džina spēks, bija atkarīga no karstuma? Džons nodrebinājās. Pēkšņi viņš juta, ka viņu pārņem stindzinošs aukstums. Aukstums un slikta dūša.

-    Tas sāp, vai ne? guru Masamdžasara iesmējās. Pat bez indes tu noteikti būtu jutis, ka esi sakosts, vai ne?

Džons juta, ka viņa āda pārmaiņus kļūst karsta un auksta, un raizējās, vai nesāks vemt.