Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Grūti tam noticēt, vai ne? Džons beidzot teica. Ka šie četri zobi kādreiz piederējuši vecajam Rakša­sasam.

-   Tas liecina, cik vecs viņš īstenībā ir, Dibaks sacīja. Tad viņš paraustīja plecus. Tomēr ir viegli saprast, kāpēc Hermanis Gērings to bija iekārojis. Smaragds ir lielāks par vistas olu un noteikti ir vērts veselu bagā­tību.

-    Jā, bet naudas izteiksmē tā vērtība nav nekas sa­līdzinājumā ar varu, kādu tas kādam būtu devis pār Rakšasasu, Džons skaidroja. Iedomājieties. Savs džins, kuram var dot pavēles. Nez, vai Gērings zināja? To, cik bagātu un varenu šis talismans būtu varējis viņu padarīt.

-   Ja gribi zināt, Filipa teica, tas ir ļauns un, ma­nuprāt, mums vajadzētu to iznīcināt. Salauzt gabalos un daļas samest akā kopā ar galvaskausiem un kauliem, kur neviens tās nevar dabūt. Smaragdu arī.

-    Tu joko? Dibaks neticīgi pavaicāja. Pēc visām grūtībām, ko esam pārcietuši, lai šo lietu dabūtu? Viņš papurināja galvu. Nē, nekādā ziņā. Turklāt, ja tu ga­dījumā esi aizmirsusi, es esmu ziedojis mazliet vairāk nekā jūs, lai nokļūtu šeit. Divi mani draugi ir miruši.

-    Tas vēl jo vairāk ir iemesls, kāpēc tev vajadzētu man piekrist, Filipa neatlaidās. Vai esi apdomājis risku, ko mēs uzņemamies, kobru paturot? Džon, kā tu domā?

Džons smagi nopūtās. Viņa aukstā elpa izskatījās pēc maza gubmākonīša. Bija grūti ticēt, ka viņi joprojām atrodas tik karstā zemē kā Indija. Viņam nesagādāja prieku piekrist Dibakam, nevis savai dvīņumāsai, bet talismans izskatījās pārāk vērtīgs, lai to gluži vienkārši aizsviestu prom. Es domāju, ka, iekams mēs kaut ko darām ar Kobru karali, mums vajadzētu atrast Rakša­sasa kungu un uzklausīt, ko viņš saka. Tam vajadzētu būt viņa lēmumam, ko ar to darīt. Galu galā tie ir viņa gudrības zobi, un talismans dod tā īpašniekam varu pār viņu.

-   Lai ko tas būtu vērts, Dibaks sprieda, es nevaru iedomāties, kāds labums ir iegūt savā īpašumā talis­manu, kas dod varu pār džinu, kurš ir gatavs doties uz lielo lampu debesīs.

-   Dibak, nudien, Filipa viņu norāja. Reizēm tu at­ļaujies drausmīgi izrunāties. Rakšasasa kungs ir mūsu draugs.

-    Ko es tādu pateicu? Dibaks protestēja. Jūs ne­varat noliegt, ka viņš ir vecs. Viņa spēki ir gandrīz iz­sīkuši. Pašlaik vienīgais, ko viņš var izdarīt, ir iekļūt savā lampā un izkļūt no tās. Viņš papurināja galvu. Es tik un tā nesaprotu, kāpēc šis kobras kults gribētu

turēt vinu savā varā.

-    Nav gluži tā, ka viņam nav spēka, Džons teica. Tikai, būdams vecs, viņš izvēlas to taupīt. Viņš ne­lieto savu spēku, ja vien tas nav pilnīgi nepieciešams. Tā vai citādi, nav nekādas garantijas, ka, Kobru karali salaužot un gabalus iemetot akā, varētu izjaukt plānus kādam, kas apņēmies to atrast. Piemēram, varētu nolīgt ūdenslīdēju, lai nolaistos tur lejā. Vai minizemūdeni. Džons norādīja uz caurumu sienā. Turklāt man diez ko nepatīk doma doties atpakaļ cauri visiem šiem ske­letiem. Tie mani nobiedēja gandrīz līdz nāvei, kad biju tur iekšā. Tāpēc piedod, Fila, bet es piekrītu Bakam. Mēs pagaidām to paturam.

Dibaks pamāja ar galvu, it kā jautājums tagad būtu izlemts bez jebkādiem strīdiem.

-    Labi, Filipa piekrita. Ja jūs abi domājat, ka tieši to mums vajadzētu darīt, tad lai tā notiek. Tikai nesakiet, ka es jūs nebrīdināju. Viņa neticīgi uzlūkoja Kobru karali. Nekas labs nav gaidāms, ja mēs to pa­turam, ticiet man.

Dibaks pacēla roku, it kā lai apklusinātu Filipu, un viņa jau gribēja protestēt, līdz saprata, ka viņš ieklausās kādā troksnī.

-    Kas tas ir? viņa jautāja.

-    Vai tad tu nedzirdi? viņš atsaucās. Tāda kā murmināšana.

-   Man ausis vēl pilnas ar ūdeni, viņa paskaidroja un uzsita ar plaukstu pa galvas sānu. Sasalušu ūdeni.

-    Tā nāk no šo kāpņu augšas, Dibaks teica un, vēl aizvien turēdams lukturi, pirmais devās uz priekšu.

Ietinis Kobru karali ūdensdrošajā papīrā, Džons to atlika atpakaļ ādas maisiņā, aizbāza to aiz jostas un sekoja. Tagad arī viņš dzirdēja šo skaņu.

-   Lukturi labāk izslēgt, Filipa ieteica. Vai vismaz samazināt spožumu, līdz uzzināsim, kas tur notiek. Ga­dījumā, ja kāds negribētu, ka mēs šeit atrodamies.

-    Un kas par to? Dibaks jautāja. Mēs taču esam ašrama locekļi, vai ne? Tāpēc jau mēs pievienojāmies, lai varētu nākt un iet bez jebkādām aizdomām.

-    Tu aizmirsti par Grouninu, Filipa atgādināja.

-   Nedomāju, ka viņš varētu mūs pamest tajā šausmīgajā akā, ja vien nebūtu atgadījies kas nopietns.

-    Filai ir taisnība, Džons teica. Mums jābūt pie­sardzīgiem, līdz uzzināsim, kas ar viņu noticis.

-   Labi, Dibaks piekrita un devās uz kāpnēm. Bet mums tomēr vajag mazliet gaismas, citādi mēs visi lau­zīsim kaklu. Es zinu, tas izklausās muļķīgi, taču kāpnes ir klātas ar ledu.

Džons ar pirkstu galiem aptaustīja pakāpienu sev priekšā. Bakam ir taisnība, viņš apliecināja. Kā gan šeit var būt ledus?

-   Es nezinu, Dibaks atbildēja. Bet domāju, ka drīz vien to uzzināsim. Viņš ar plaukstu aizklāja lukturi, ļaujot gaismai izspraukties tikai tik daudz, lai varētu redzēt, uz kurieni iet.