Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Tie bērni. Interesanti… Guru nobraucīja savu garo bārdu, noraušot plova rīsa graudus uz grīdas, un pielieca galvu it kā ieklausītos klusā balsī. Viens un viens un viens ir trīs, viņš klusi teica. Un tad skaļāk sadhakiem: Atrodiet viņus. Atrodiet tos bērnus!

15. nodaļa devĪtĀ kobra

Akas tumsā bērni turpināja savus izrakumus.

-    Sie akmeņi pēc sajūtas ir savādi, Filipa teica, iesviedusi vēl vienu akmens gabalu tumsā un saklau­sījusi tā plunkšķi šahtas apakšā. Tie ir vieglāki nekā tie, kurus mēs izrakām sākumā.

-   Es domāju tieši tāpat, Dibaks atzina. Varbūt tas ir vulkāniskais iezis. Kā tas, ar ko berž kāju pēdas.

-    Pumeks? Jā, tas varētu būt.

Viņi bija rakuši gandrīz stundu, un ala, kurā varēja ērti sēdēt, bija kļuvusi par desmit vai divpadsmit pēdas garu tuneli, kas solīja cerību kaut kādā veidā atrast izeju no akas šahtas. Viņu drēbes vēl aizvien bija mit­ras un ķermeņi pārāk auksti, lai atgūtu džinu spēku, bet pat tumsā bija skaidrs, ka viņu situācija ir mazliet uzlabojusies. Un, jo tālāk akas sienā viņi rakās, jo opti­mistiskāki kļuva. Filipa, klāta ar putekļiem un akmens šķembām, darīja savu neredzamo darbu ar aizrautību un svilpoja, lai uzturētu labu garastāvokli.

-    Kā ir ar lukturi? Dibaks jautāja Džonam.

v

-   Šķiet, ka daļas ir pietiekami sausas, Džons atbil­dēja. Manuprāt, tagad varētu pamēģināt to salikt. -

Viņš iemeta abas baterijas garajā metāla cilindrā. Tu­ram īkšķus, viņš piebilda un uzskrūvēja ar atsperi aprīkoto pamatni. Viņš dziļi ievilka elpu un nospieda slēdža pogu.

Lukturis iedegās, apgaismojot izrakto mazo tuneli. Bet neviens aiz atvieglojuma nenopūtās. Nepavisam ne. Visi trīs bērni izgrūda šausmu kliedzienu, jo pēkšņi saprata, kur īsti atrodas. Visapkārt rēgojās dučiem cil­vēku skeletu, jo viņi atradās it kā kapenēs vai kapā, un akmens Filipas klēpī bija nevis akmens, bet gan cilvēka galvaskauss. Pretīguma pārņemta, viņa izmeta to akas šahtā. Dibaks atklāja, ka koka gabals, ar kuru viņš bija racies cauri alas sienai, īstenībā bija cilvēka augšstilba kauls. Reizē ar šo nepatīkamo atklājumu radās atskārsme, kas bija noticis ar visiem nabaga in­diešu dumpiniekiem, kuru līķus no akas izcēla briti. Tie bija pārbedīti akas sienā, sakrauti cits uz cita kā cigāri un gulējuši netraucēti vairāk nekā simt piecdes­mit gadus.

Skeletu bija tik daudz, ka no tiem nebija iespējams izvairīties. Aiz pretīguma Filipa novērsās no viena ņir­dzīga galvaskausa, bet atdūrās ar degunu pret cita de­guna atveri. Rāpdamies tālāk uz priekšu, Dibaks pama­nījās uzvelt sev virsū vēl dažus skeletus. Tagad ne tikai viņu acis bija piebirušas ar cilvēku pīšļiem, bet nokļuva arī mutē un plaušās.

Džons pirmais atguva savaldību, uzspīdinādams luk­turi aiz Dibaka, kurš cīnījās, lai nogrūstu no sevis ske­letus, un tad rāpās tālāk pazemes kapeņu velves dziļu­mos. Kapeņu dibensiena bija celta no ķieģeļiem, bet kaļķu java izburbējusi, un Dibakam jau bija izdevies izveidot caurumu, kas bija pietiekami liels, lai pa to izlīstu. Džons aizspraucās garām Dibakam, lai palū­kotos, kas ir aiz sienas. Abi pārējie sekoja viņam, jo Džonam bija lukturis, un ne Filipa, ne Dibaks nekādi nevēlējās palikt tumsā kopā ar skeletiem.

Ieraudzījis plašu telpu, kur nebija ne miņas no ske­letiem, Džons izlīda pa caurumu un, parāpojis tālāk, drīz vien atklāja, ka var izslieties stāvus. Izdvesdams atvieglojuma nopūtu, Džons pagriezās pret saviem pa­vadoņiem, kas viņam bija sekojuši, un pasmaidīja.

-   Izskatās, ka no šejienes ir izeja, viņš teica, paspīdinādams lukturi uz seniem akmens pakāpieniem, kas rēgojās viņiem priekšā.

-    Paldies Dievam, Filipa izdvesa.

-    Tā ir labā ziņa.

-    Un sliktā? Dibaks jautāja.

-  Vai neesat pamanījuši? Te ir ledaini auksts. Paskat! Džons izelpoja virs luktura stara. Var redzēt savu elpu.

-    Tomēr sajūta ir labāka nekā ūdenī, Dibaks no­murmināja.

-   Jā, Džons piekrita, bet vai jūs nesaprotat? Ka­mēr būs tik auksts, mēs nespēsim lietot savu džina spēku.

Dibaks paraustīja plecus. Pakāpieniem vajadzētu vest uz zemes virspusi. Un tā ir vieta, kur ir karstums. Tāpēc es balsoju par to, lai mēs kāptu augšā. Jo drīzāk es sajutīšu saules starus, jo labāk.

-   Pag! Džons iesaucās. Es gandrīz vai biju to pie­mirsis.

Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto ādas maisiņu un, pa­sniedzis lukturi Dibakam, uzmanīgi to atvēra. Iekšā atradās sešas vai septiņas collas garš priekšmets, kas bija ietīts vairākās ūdensdroša papīra kārtās. Džons at­tina papīru, un viņam aizrāvās elpa, kad Dibaks uzspī­dināja gaismas staru priekšmetam, kas tagad atradās viņa plaukstā.

Tā bija karaliskās kobras figūra, pacēlusies uz sa­ritinātas astes. Čūskas ķermenis bija darināts no tīra zelta, bet galva un kapuce bija veidotas tā, lai iekļautu milzīgu smaragdu. Aste, kas, pēc Dibaka domām, vairāk izskatoties pēc klaburčūskas nekā kobras astes, bija vei­dota no četriem gudrības zobiem zelta ietvarā. Tieši šī detaļa, nevis smaragda izmēri, kas rotāja Kobru karali, lika viņiem apklust pārdomās.