Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Ser, man jāatzīstas, ka cerēju izvairīties no jogas nodarbībām, ja man būtu tikai viena roka. Tāpēc es to slēpu. Tas nebija pareizi, un es atvainojos.

-    Tomēr tu to paslēpi ļoti labi.

-    Īstenībā, ser, es reizēm mēdzu tēlot burvju māksli­nieku, Grounins paskaidroja, domādams, ka viņa stāsts labāk saskanēs ar to, ko bērni jau bija teikuši Džaganatam. Un nereti es uzstājos kā vienrocis, lai parādītu dažus no saviem trikiem, ser. Viņš savukārt paspieda guru rokas. Atvainojos par savu taisnošanos, ser. Bet, kā tagad redzat, jūs esat noturējis mani par kādu citu. Pilnīgi noteikti. Grounins pasmaidīja un atļāvās mazu jociņu. Galu galā es diez vai būtu varējis izaudzēt jaunu roku kopš vakardienas, vai ne?

Guru Masamdžasara palaida vaļā Grounina rokas un, saņēmis savu bārdu, paraustīja to, it kā mēģinā­dams izpurināt kādu domu vai ideju. Taču izkustināja no vietas tikai kukurūzas graudu, kas iekrita sirmajās spalvās uz viņa krūtīm. Nē, to nu gan tu nevarēji, Guptas kungs, ja tas tiešām ir tavs vārds. Es piekrītu. Tu nevarēji izaudzēt jaunu locekli. Bet kāds tev to roku varēja pievienot. Kāds džins.

-   Kāds džins ? Grounins izlikās, ka apvalda smaidu. Jā gan, ser. Ja jūs ticat, ka kas tāds tiešām eksistē, tad jā. Domāju, ka džins to būtu varējis izdarīt.

-    Jā, tie tiešām eksistē, guru Masamdžasara ap­galvoja. Es zinu. Vienu esmu pat sastapis. Iespējams, tāpat kā tu.

-   Es, ser? Grounins pasmaidīja. Ak nē! Esmu vien­kāršs cilvēks, ser, un par to neko nezinu. Māte man mācīja, ka tikai augstie bramini un svētie varot redzēt džinus.

-   Ja vien… guru, šķiet, neklausījās Grouninā. Pro­tams, ja vien tu pats neesi džins. Tas varētu izskaidrot tavu mazo triku ar virvju liftu šopēcpusdien. Viņš iesmējās. Ak jā. Es par to dzirdēju. Mani sekotāji man visu izstāsta.

-    Tās bija blēņas, ser, Grounins teica. Indiešu virves triku man tīk parādīt, kad vien ir iespēja. Pielikt savu roku, tā sakot. Klausieties, ser, es neesmu džins, bet vienkāršs cilvēks.

-   Tad tev nekas nebūs pretī apsēsties manā zobārsta krēslā, lai varu pārbaudīt tavu muti, guru teica un pamāja diviem sadhakiem pievest Grouninu pie krēsla svētnīcas vidū.

Grounins nevarēja ciest zobārstus: viņu tīros pirk­stus, muļķīgo pļāpāšanu, liekulīgi veselīgos smaidus un viņu pretīgos mazos moku rīkus. Bet sevišķi viņam nepatika smaka pēc zoba urbšanas. Grounina jutīgajām nāsīm tā raisīja visādas nepatīkamas atmiņas no viņa bērnības Mančestrā.

-   Ko jūs darīsiet? viņš iekliedzās, juzdams, ka viņu iecel krēslā.

Guru kādu brīdi izklaidīgi urbināja degunu, apēda gļotaino, zaļo vielu un tad no instrumentu paplātes pa­ņēma kādu rīku. Nomierinies, viņš teica. Es tikai gribu pārliecināties, vai tev ir visi zobi.

-    Zobi? Grounins pārjautāja. Kāds maniem zo­biem ar to būtu sakars? Protams, viņš ļoti labi zināja, ko guru Masamdžasara cerēja noteikt, bet, pēc viņa domām, labāk bija izrādīt neziņu par džinu raksturu un paradumiem, īpaši tāpēc, ka nevienam no tiem nebija gudrības zobu. Tomēr viņš nekādā ziņā nejutās iepriecināts, kad guru savus netīros pirkstus iebāza vi­ņam mutē īpaši to pirkstu, kuru tas nupat zaļu un glumu bija izvilcis no sava deguna.

-    Lielākoties cilvēki iedomājas, ka šis krēsls ir tikai ērtībai, guru murmināja, ieskatīdamies Grouninam mutē. Bet tas, protams, noder arī citiem nolūkiem, kā tu drīz vien atklāsi.

Un, tā kā viņš nedomāja, ka guru tiešām būtu nodo­mājis spīdzināt viņu, tad Grounins negribīgi ļāva pār­baudīt savu muti.

-    Ak Kungs, guru teica, saraukdams degunu aiz pretīguma. Ko tu ēdi vakariņās?

Grounins mēģināja atbildēt. Viņš pūlējās pateikt: "Smaka nāk no jums, Sliktās elpas kungs, jo smird pēc skunksa pakaļas," bet tas nebija iespējams, jo guru netīrie pirksti un zobu rīks atradās viņam mutē.

Kad zobu pārbaude bija pabeigta, guru atkāpās, no­slaucīja rokas bārdā un izdvesa skaļu vilšanās nopūtu.

Nē, viņš secināja. Tu neesi džins. Protams, nav iespējams pateikt, ko tu mēģinātu man nodarīt, ja būtu. Es saku "mēģinātu", jo, dabiski, es esmu sagatavojies visām iespējām. Viņš parādīja Grouninam medaljonu, kas bija ļoti līdzīgs tam, ko Nimrods bija saņēmis pa džinu iekšējo pastu. Tas ir mans amulets. To pagata­voja mans tēvs faķīrs, lai aizsargātos no -džinu spēka. Viņš bija ļoti varens cilvēks. Un lielisks faķīrs. Guru iesmējās. Es, protams, nebūtu mēģinājis pārbaudīt tavus zobus bez šā mana mazā amuleta. Ja tu būtu bijis džins, tu varētu…

Guru Masamdžasaras acis samiedzās un atkal kļuva amuletam līdzīgas.

-    Bet pagaidiet, guru ierunājās, skatīdamies uz sadhakiem. Vai viņš te neieradās kopā ar trim bēr­niem?

-   Jā, Svētība, viens no sadhakiem atbildēja.

-    Interesanti, guru teica. Nē. Viņi tie nevarētu būt. Tā būtu pārāk liela veiksme.

-    Lieciet tos bērnus mierā, Grounins sacīja balsī, kas, kā viņš pats cerēja, padarīja viņu īsteni tēvišķu.