Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   Pa to laiku, Džons ierunājās, kamēr es noņēmos ar lukturi, kāpēc jūs nevarētu mums izbrīvēt vairāk vietas? Viņš saņēma baterijas rokā un tad pagrieza lukturi otrādi, lai izkratītu mitrumu.

-    Vai kaut ko varu darīt lietas labā? Filipa jau­tāja.

-   Protams, Dibaks atsaucās. Es sākšu rakt mums aiz muguras, tad pasniegšu tev ķieģeli vai klints gabalu, un tu to iesviedīsi ūdenī, jo esi tuvāk malai. Viņš at­kāpās alā, cik tālu vien varēja, un, abās rokās satvēris ķieģeļus un akmeņus, uzmanīgi pasniedza tos Filipai. Še, ņem, viņš teica. Tā siena ir galīgi sadēdējusi, tāpēc nekādu grūtību nevajadzētu būt. Tagad es zinu, kā jūtas kurmis.

Džons izpūta luktura iekšpusi, uzmanīgi nolika zemē baterijas un uzskrūvējamo pamatni un piespieda pie ķermeņa, lai tie nepazustu. Nav nekādu šaubu, viņš klusībā drūmi nodomāja, bez luktura viss būs daudz ļaunāk. Bet ko gan viņi varēja iesākt, ja arī būtu gaisma? Džons nemaz nebija tik pārliecināts par viņu izredzēm, kā bija centies iedvest Dibakam un Filipai. Akas šahtā bija auksti, pārāk auksti, lai varētu cerēt, ka drīzumā atjaunosies ķermeņa siltums un atgriezīsies džina spēks. Aukstums un tumsa tik dziļa tumsa, ka viņš neva­rēja redzēt pat savu pirkstu, kas bija tikai dažas collas acu priekšā. Viņi patiešām bija nokļuvuši ļoti bīstamā situācijā. Jo vairāk Džons par to prātoja, jo skaidrāk saprata, ka vienīgi Grounins varētu viņus izglābt. At­lika vien cerēt lai arī kas noticis ar Grouninu, tas bija tikai uz laiku.

Guru Masamdžasara hindi valodā ma samjha sara nozīmē "es saprotu jūs visus" nokāpa no zobārsta krēsla un lēni piegāja pie Grounina, cieši nopētīdams viņu ar savu hipnotizējošo skatienu.

Grounins, iespiests starp diviem lielākajiem sadhakiem, svētā vīra rūpīgo apskati pacieta, neteicis ne vārda, pat nežēlodamies, kad guru uzlika savas smirdošās ro­kas viņam uz galvas un aizvēra acis, it kā mēģinot no­lasīt vina domas. >

-   Vai mēs esam tikušies iepriekš? guru jautāja, pa­likdams pilnīgi nekustīgs.

-    Pirms šodienas ne, Grounins atbildēja. Es gri­bēju teikt, pirms vakardienas. Esmu pārliecināts, ka at­minētos tik ievērojamu personu kā jūs, Jūsu Svētība.

Guru acis aiz plakstiņiem lēni rotēja, it kā viņš vērotu pasaules riņķojumu. Tad viņš atkārtoja jautājumu, it kā nebūtu klausījies nevienā Grounina vārdā vai gluži vienkārši neticētu viņam.

-    Nē, Grounins sacīja. Un tomēr. Un tomēr, atro­doties pavisam tuvu, Grounins apzinājās, ka guru iz­skatā bija kāda ļoti attāla līdzība, it kā viņi būtu tiku­šies pirms daudziem gadiem. Tieši guru dvakojošā elpa Grouninam šķita atpazīstamāka. Tā oda pēc zivs, kas ļoti karstā dienā nosprāgusi plastmasas maisiņā bla­kus tukšam jogurta trauciņam. Tāpat aiz kuplās Kārļa Marksa bārdas slēpās seja, kuru Grounins, šķiet, būtu varējis redzēt iepriekš. Bet viņu mulsināja bārda. Vai, pareizāk sakot, tas, kas bārdā atradās. Tagad, kad viņš stāvēja tik tuvu guru Masamdžasaram, Grounins bārdā varēja saskatīt aizķērušos ēdiena gabaliņus, kas bija izslīdējuši no mutes vai nokrituši no dakšiņas pēdējo nedēļu maltīšu laikā. Saldās kukurūzas gabaliņu. Pā­ris rīsa graudiņu. Makaronu paliekas. Apelsīna sēkliņu. Spageti atgriezumu. Nemaz nerunājot par vecas košļā­jamās gumijas pikuci un puņķiem.

-    Redziet, man ir agrīnās brīdināšanas sistēma par cilvēkiem, guru paziņoja savā griezīgajā balstiņā ar angļu akcentu un izpleta savus taukainos pirkstus uz Grounina galvas kā astoņkāja taustekļus. Un tu, mī­ļais draugs, man sagādā raizes.

-    Nevaru iedomāties, kāpēc, Grounins teica. Es neesmu nekas.

-    Nu nē, guru iesmējās. Ikvienam, kas ierodas ašramā, es saku: "Tu esi unikāls." Ikvienam. Un tādi viņi ir. Ikviens ir kaut kas. Viņš runāja tā, it kā viņa galva nupat būtu nolaidusies no mākoņiem. Un īpaši tie cilvēki, kas apgalvo, ka viņi tādi neesot. Viņš lē­nām atvēra acis.

-   Varbūt jūs jaucat mani ar kādu citu, ser. Ar kādu, ko es varbūt atgādinu.

-   Nedomāju vis, guru sacīja. Tu esi izcils cilvēks, Guptas kungs. Savā mūžā esmu saticis ļoti maz cilvēku ar vienu roku. Tik tiešām, man godīgi jāatzīst, ka varu iedomāties tikai vēl vienu vienroci, ko es jebkad esmu saticis.

Grounins pasmaidīja. Nu labi, ja tik vien, tad varu saprast, kāpēc es jums varētu likties pazīstams, viņš aukstasinīgi teica. Jā, domāju, ka jums ir taisnība.

Viena roka nav bieži sastopama parādība. Es arī ne­esmu saticis daudz vienroču. Tikmēr Grounins jau bija nolēmis, ka viņam noteikti nāktu par labu, ja pār­liecinātu guru, ka tas ir kļūdījies. Tāpēc viņš izvēlējās tieši šo brīdi, lai izvilktu savu jauno roku no vaļīgi no­kārušās kurtas krokām. Bet, kā redzat, ser, man ir divas rokas.

-    Tas ir ļoti dīvaini. Guru sadrūma. Tas tiešām ir ļoti dīvaini. Es būtu varējis zvērēt, ka tev ir tikai viena roka, viņš teica. Bet kāpēc tu vienu savu roku turi paslēptu? Viņš saņēma Grounina abas rokas un saspieda, it kā pārbaudīdams, ka neviena no tām nav neīsta. Jūsu jogas skolotāja Krebas jaunkundze do­māja tāpat.