Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Piedod, Dibaks atsaucās un iegrūda ūdenī vēl da­žus ķieģeļus, līdz iekārtojās lielajā caurumā, kuru bija izlauzis. Rāpieties augšā, viņš kliedza pār plecu. Man liekas, te ir daudz vietas. Pamēģiniet pa ceļam paņemt līdzi lukturi.

Filipai vajadzēja piecpadsmit minūtes, lai sasniegtu dzegu. Tomēr nogurdinošais kāpiens nepalika bez se­kām. Cīnīdamās, lai stabili nostātos alā, kuru Dibaks bija izveidojis sienā, viņa netīšām paspēra vēl vienu ķie­ģeli, un tas nevis iekrita ūdenī kā visi iepriekšējie, bet gan trāpīja pa lukturi, ko Džons bija nolicis uz dzegas, un iegāza to ūdenī.

Dibaks šausmās iekliedzās, un Džonam, kas pa šo laiku bija ticis pusceļā, nebija citas izvēles, kā vien atkal lēkt ūdenī pakaļ viņu vienīgajam gaismas avotam.

Lukturis bija ūdensizturīgs un palika iedegts pat ledainā kalnu ūdens dziļumos. Džons spēcīgi kūlās ar kājām un locījās uz gaismas pusi te ar vienu, te otru roku, cenzdamies to satvert. Divas reizes pirksti jau pieskārās lukturim, bet to satvert neizdevās, un tikai trešajā reizē, kad plaušas gandrīz vai plīsa, Džons bei­dzot to stingri saņēma.

Tajā pašā brīdī viņš to pamanīja līkumotu formu, kas bija ieskrāpēta uz ķieģeļiem. Trešā kobra! Nebija laika iznirt, lai ieelpotu gaisu. Viņš nebija pārliecināts, ka vēlreiz varētu ienirt un saglabāt spēkus, lai uzrāptos pa virvi. Jautājums bija: tagad vai nekad. Viņš peldēja uz trešās kobras zīmes pusi, tad iegrūda kaltu javā, lai izkustinātu ķieģeli, ko pulkvedis Kilikrenkijs, šķiet, bija ieskrāpējis pamatīgāk nekā abus iepriekšējos. Viņš pat blakus tam tālredzīgi bija ieskrāpējis ciparu 3, lai nebūtu nekādu pārpratumu. Džons sajuta, ka ķieģelis izkustas, un iestūma kaltu mazliet dziļāk, lai dabūtu akmeni laukā.

Sēdēdama tumsā uz dzegas, Filipa ar lepnumu un reizē ar rūpēm gaidīja atgriežamies savu. brāli, jo bija uztraukusies, ka viņš varētu neizturēt ūdens aukstumu. Viss, ko viņa un Dibaks varēja redzēt, bija ņirbošais luktura stars zem ūdens līmeņa.

-    Kāpēc viņš neiznirst? Dibaks nomurmināja.

Filipa neatbildēja. Un tad, kad viņa jau bija sagata­vojusies lēkt viņam pakaļ, gaisma parādījās virspusē un, viņai par lielu atvieglojumu, arī Džons. Viņš kaut ko kliedza un turēja paceltu, kā šķita, mazu ādas mai­siņu.

-   Es to dabūju, viņš bez elpas teica, uzvaroši vicinot maisiņu. Talismanu.

-    Fantastiski, Džon,Filipa sauca, priecādamās, ka brālim nekas nekaiš.

-    Lieliski! Dibaks kliedza. Teicams darbs, Džon.

-   Vismaz man liekas, ka es to dabūju. Es ieraudzīju ķieģeli ar trešo kobras zīmi, kad ieniru pakaļ lukturim. To es arī dabūju.

-    To es redzu, Dibaks piezīmēja.

-    Labi paveikts, Filipa atzina. Bez gaismas mēs būtu pazuduši.

-   Tas bija aptuveni desmit pēdu dziļumā. Man nācās iebāzt caurumā roku līdz plecam un tā iesprūda. Vienu brīdi likās, ka noslīkšu.

Lukturis uzmirgoja un pēc mirkļa izdzisa pavisam, ļaujot visiem trim uz brīdi sajust tumsu, kas bija tik bieza, ka to, šķiet, varētu košļāt.

-   Cerēsim, ka tas vēl iedegsies, Džons teica, aizbāz­dams lukturi un ādas maisiņu aiz jostas, tad piepeldēja pie virves un sāka rāpties augšup.

-     Ko gan pulkvedis domāja? Dibaks žēlojās, iegrūzdams vēl dažus ķieģeļus ūdenī. Nolikdams to zem ūdens.

-    Zini, es varu saderēt, ka ūdens nebija tik augstu, kad pulkvedis ieskrāpēja zīmi, Filipa sacīja. Pēc tam kad britu armija aku salaboja, ūdenslīmenis droši vien ir cēlies.

Džons bija noguris noguris un ļoti, ļoti nosalis, tāpēc virzījās uz augšu pa virvi mokoši lēni. Reizēm viņš pat paslīdēja uz leju, apsvilinādams plaukstas pret raupjo virvi, bet tas vismaz novērsa viņa uzmanību no sāpēm izmocītajos plecu muskuļos. Beidzot viņam izdevās uz­likt kāju uz alas malas. Tad Dibaks satvēra Džonu aiz krekla un ar milzu pūlēm ievilka viņu telpā virs sevis, nogrūžot lejā vēl dažus ķieģeļus un putekļus.

Uz mirkli lukturis atkal uzmirgoja. Džons novēlās uz sāniem, noklepojās, izņēma aiz jostas aizbāzto lukturi un pielika tuvāk acīm. Šai brīdī tas izdzisa pavisam, atstājot viņus tumsā. Džons viegli uzsita pa gaismekli ar virves apsvilināto plaukstu, cerēdams, ka varēs atgriezt tam dzīvību, bet nekā.

-   Lieliski, Dibaks iesaucās. Tas nudien ir lieliski. Ko mēs iesāksim bez luktura?

-   Ja es to izjaukšu, Džons sprieda, varbūt varēšu to izžāvēt. Pēc kāda laika tam atkal vajadzētu darbo­ties.

Dibaks strauji elpoja, un bija skaidrs, ka tumsa jau sāk saasināt klaustrofobiju. Aptaustījis kabatas, viņš atrada vēl vienu ogles tableti. Tā piemirkusi sadrupa pirkstos, un viņam nācās to ieziest mutē.

-   Galvenais nekrist panikā, Džons teica. Un neiz­darīt straujas kustības, lai neviens no mums nenoslīdētu pāri dzegai un nenokristu. Viņš sāka atskrūvēt luk­tura pamatni. Kas zina? Varbūt mēs izžūsim un sa­silsim ātrāk par lukturi, un tad mūsu problēmas būs atrisinātas.

Dibaks atkal sāka nomierināties. (Ogles tabletes iedarbojas ļoti ātri.) Labi, viņš teica. Esmu ar mieru.