Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Nebija daudz tādu ārstu, kas pazītu īpatnējos simpto­mus, jo pirmajā mirklī šķita, ka premjerministrs cieš no iedomas, ka viņš ir aptuveni divpadsmit gadus veca mei­tene. Pēc guru domām, vairums ārstu būtu nosprieduši, ka premjerministrs ir vājprātīgs un liktu nosūtīt viņu uz psihiatrisko dziednīcu. Bet doktors Varnakulasurija, kā guru Masamdžasara tolaik sevi dēvēja, bija pareizi sapratis, ka premjerministrā iemājojis kāds ļauns džins. Un, uzdrošinoties izmantot sava nelaiķa tēva pazīšanos ar Nimrodu, doktors Varnakulasurija taisnā ceļā bija devies uz džina māju un lūdzis viņam palīdzību. Un tieši tad viņš bija saticis Nimroda vienroci sulaini. Tā tas bija, noteikti! Šim vīrietim šim Guptas kungam bija tikai viena roka!

Tolaik viņam bija licies savādi, ka Nimrods par su­laini nolīdzis vienroci. Bet tas ātri vien pagaisa no prāta, jo viss, kas sekoja pēc tam, doktoru Varnakulasuriju pārliecināja, ka viņam pilnīgi vajadzētu pamest medi­cīnu un kļūt par svētu vīru kā viņa tēvs. Un drīz vien pēc Dauningstrītā pieredzētā viņš atgriezās Indijā un no ienākumiem par savas Londonas medicīnas prakses pārdošanu nopirka sārto cietoksni Lakavā, nodibināja Džajāršo ašramu un uzdevās par guru.

Ašrams tagad bija bāze pasaules garīgo centru tīk­lam. Tamlīdzīgu centru skaits sniedzās pāri piecdes­mit, un šim guru bija vairāki tūkstoši sekotāju. Tā bija ļoti ienesīga nodarbe, un tagad, kad guru plāni tuvojās piepildījumam, viņš vismazāk vēlējās, lai kādi okšķeri visu samaitātu. īpaši tad, ja tie varētu būt saistīti ar Nimrodu. Tā nu tūlīt pēc pusnakts guru nosūtīja vai­rākus lielos sadhakus no Bahutbarhiya Jan Bachane saviem "brīnišķīgajiem miesassargiem" atvest šo Gup­tas kungu, lai varētu nopratināt, kas viņš tāds ir un ko viņš un vina bērni dara ašramā.

Sadhaki bija ceļā uz guļamkorpusu, kad ieraudzīja Grouninu slaistāmies blakus akai sārtā cietokšņa iekšējā pagalmā.

Pamanījis, ka tuvojas pārspēks, Grounins bija kritis panikā. Vispirms viņš iemeta akā rokas rāciju, cerot, ka tā netrāpīs kādam no bērniem. Tad, nospriedis, ka bērni ir džini un, iespējams, paši varēs parūpēties par sevi, viņš noņēma kāju no bremzes, kas laida lejup spaini, un, iebāzis savu jauno roku platajā indiešu kreklā, mēģināja izskatīties bez vainas.

Butotes kungs, lielākais no sadhakiem, īgni norādīja uz Grouninu.

-    Ko tu te dari? viņš jautāja, runādams hindi va­lodā. Vai nezini, ka pēc pusnakts ir aizliegts atrasties ārpus guļamtelpām?

-   Nupat beidzu darbu, Grounins atbildēja. Datoru atbalsta centrā. Es tur nosēdēju vairākas stundas, un man vajag izlocīt kājas un ieelpot svaigu gaisu.

-   Guru grib tevi redzēt, Butotes kungs teica. Tev būs jānāk man līdzi.

-    Mani? Kādā sakarā?

-    Nav ne jausmas.

-    Bet tik vēlā nakts stundā? Grounins izlikās, ka apspiež žāvas. Vai to nevar atlikt līdz rītam? Joga pēc­pusdienā un tad datoru centrs. Mani spēki ir izsīkuši.

-    To nevar atlikt, Butotes kungs uzstāja. Mums ir dota pavēle. Ja guru saka, tev ir jānāk tūlīt. Turklāt guru Masamdžasara nekad neguļ. Īstenībā viņš nav gu­lējis divpadsmit gadus.

-   Man žēl to dzirdēt, Grounins sacīja. Tas ir bez­miegs, vai ne?

-    Nē, atbildēja kāds cits sadhaks. Viņam galvā notiek pārāk daudz, lai viņš tērētu laiku miegam.

-    Nabaga cilvēks, Grounins teica un sekoja sadha­kiem uz svētnīcu, kur, kā viņam teica, guru viņu tagad gaidot. Cik tas ir briesmīgi!

-    Tas nemaz nav briesmīgi, Butotes kungs apgal­voja. Savas naktis viņš veltī lielu domu domāšanai.

Šajās lielajās domās viņš dalās ar mums, un tāpēc mēs visi esam izglītoti.

-   Jā, Grounins bez īpašas pārliecības sacīja. Ne­šaubos, ka mums visiem daudz kā pietrūktu, ja nedzir­dētu guru lielās domas.

Džons satvēra virvi un savas māsas roku un vilka no visa spēka. Tu to vari izdarīt, Fila, viņš mudināja. Dibaks jau bija uzrāpies trīsdesmit pēdu augšup pa virvi un tuvojās sienas iebrukušajai daļai.

Filipa bija gluži sastingusi no aukstuma. Viņas zobi klabēja kā maza zirdziņa pakavi. Fiziskās audzināšanas stundās skolā viņa nekad nebija īpaši centusies, un, ja Ņujorkā viņai liktu uzrāpties trīsdesmit pēdas pa virvi, viņa laikam būtu teikusi, ka to nevar. Vismaz ne bez smalkas džina spēka izmantošanas. Taču reizēm bries­mas un izmisums veicina fiziskā spēka un izturības pie­augumu, un šis noteikti bija tāds gadījums. Tāpēc viņai diez ko nevajadzēja Džona uzmundrinājumu. Satvērusi virvi, viņa pievilkās pietiekami augstu, lai nostātos uz iegrimušā spaiņa malas, un sāka rāpties augšup.

Tikmēr Džons uz brīdi pabāza galvu zem ūdens, lai paskatītos. Atkal izniris, viņš papurināja galvu un noelsās. Manuprāt, līdz dibenam ir vēl vismaz simts pēdu. Tomēr ūdens šķiet diezgan dzidrs.

-    Lūdzu, Filipa teica, es neko negribu dzirdēt.

Kaut kas smags atkal iekrita ūdenī. Abi paskatījās

augšup, kur Dibaks, turēdamies pie virves, spēra pa sabrukušo akas sienas daļu. Ūdenī iekrita vēl viens ķie­ģelis. Un tad vēl viens.

-    Uzmanīgāk! Džons iekliedzās. Šis gandrīz trā­pīja man.