Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Aptuveni sešdesmit pēdas zemāk Filipa atrada otro kobru, kas rupji bija ieskrāpēta citā ķieģelī. Taču viņi neapstājās, lai to izpētītu, jo, tuvojoties ūdenim akas apakšā, viņus pārņēma aukstums. Filipa drebēja, un viņai nebija skaidrs, vai tas bija aiz aukstuma vai tā­pēc, ka viņiem nācās apstāties, lai aplūkotu sienas daļu, kas bija iebrukuši, it kā aiz ķieģeļiem kaut kas būtu iemūrēts. Bet nevienā no ķieģeļiem nebija ieskrāpēta Kilikrenkija kobras zīme, tāpēc viņi turpināja laisties lejā, un pēc neilga laika spainis skāra ūdens virsmu.

Džons aši nospieda rācijas pogu. Apturiet nolai­šanu, viņš teica Grouninam. Tūlīt!

Spainis paslīdēja lejup vēl pāris pēdu, līdz viņi apstā­jās, ūdenim sniedzoties tikai dažas collas zem spaiņa malas. Bažīgi viņi spīdināja lukturus visapkārt pa akas šahtu, meklējot trešo kobras zīmi, taču tā nekur nebija redzama.

-   Mēs droši vien esam paslīdējuši tai garām, Filipa teica. Zīmei vajadzēja būt vietā, kur siena pati bija ieliekusies. Iespējams, ķieģelis ar trešo kobru iekritis ūdenī.

-     Vai arī kāds šeit bijis pirms mums, Dibaks ieminējās.

-     Nekas nav labāks kā būt optimistam, Filipa teica.

Džons nolika savu lukturi uz nelielas dzegas mūrī un iemērca roku akas ūdenī. Tas ir ledains, viņš paziņoja. Auksts kā ledus.

Filipa un Dibaks arī iemērca roku ūdenī. Džonam bija taisnība. Ūdens akā bija ledusauksts.

-   Tam jābūt avota ūdenim, Filipa sacīja, kas tek no kalna.

-    Mums labāk celties augšup, Dibaks ierosināja. Mēs droši vien neesam to pamanījuši.

Bet, iekams kāds paguva atbildēt, atskanēja skaļš plunkšķis, jo kaut kas iekrita ūdenī viņiem blakus.

-    Kas tas bija? Džons iesaucās un, paskatījies pāri spaiņa malai, uz mirkli pamanīja rāciju pazūdam dziļajā ūdenī. Kādu mirkli viņš iedomājās, ka nometis savu rā­ciju. Tad viņš ieraudzīja, ka vēl aizvien tur to rokā. Bet, līdzko viņš nosprieda, ka tā ir Grounina rācija, kas bija iekritusi ūdenī, spainis sāka grimt un, iekams kāds no viņiem paguva savākties, lai koncentrētu džina spēku, viņi iekrita ledainajā ūdenī.

-   Kas notika? Dibaks iekliedzās, kad viņam beidzot izdevās atkal uzpeldēt.

-    Es nezinu, Džons atkliedza. Viņš-tik tikko bija paguvis paķert kaltu no spaiņa. Tagad zēns paskatījās uz savu nekam nederīgo rāciju, aizmeta to projām un aizbāza kaltu aiz jostas, lai varētu izmantot abas rokas, turoties peldus. Labi, ka viņš bija iedomājies nolikt savu lukturi uz sienas dzegas, jo gan Filipa, gan Dibaks sa­vējos bija pazaudējuši ūdenī.

Drebēdami aukstajā ūdenī, viņi centās sakoncentrēt pietiekami daudz džina spēka, kas uznestu viņus augšā pa akas šahtu, bet bija par vēlu izsaluši līdz kaulam, viņi jutās pilnīgi bezspēcīgi.

-   Tas idiots, Dibaks iesaucās, ko viņš dara? Un viņš sāka kliegt pēc palīdzības.

-    Turi muti, Džons viņu apsauca. Vienkārši uz brīdi apklusti un ļauj man padomāt. Grounins to ne­būtu darījis ar nolūku. Viņam droši vien kaut kas no­ticis. Un viņš izstāstīja abiem pārējiem, kā redzējis Grounina rāciju iekrītam ūdenī pāris sekunžu pirms tam, kad spainis bija nogrimis. Tādā gadījumā nebūtu prātīgi saukt palīgā. Vismaz ne uzreiz.

-   Ko mēs iesāksim? Dibaks jautāja. Nevienam no mums nav džina spēka. Un nav iespējams uzrāpties līdz augšai pa šo virvi. Bet, ja paliksim te, mēs noslīksim.

-    Nekas nav labāks kā būt optimistam, Filipa sa­cīja.

-   Varbūt kaut ko esmu palaidis garām, Dibaks teica, neapmierināti kuldams ūdeni, bet es nudien nesa­protu, kāpēc vajadzētu būt lielam optimismam.

-    Tas nelīdzēs, ja tu zaudēsi savaldīšanos, Filipa paskaidroja.

-    Jūs abi, beidziet strīdēties! Džons iejaucās.

-    Kas te strīdas? Filipa protestēja.

-    Klausieties, varēja būt ļaunāk, Džons sacīja, ja mēs būtu pilnīgā tumsā. Bet ar gaismu mums joprojām ir pāris izvēles iespēju.

-    Piemēram? Izklausījās, ka Dibaku nepārliecina Džona vārdi.

-   Mums vajadzēs uzrāpties līdz tai vietai šahtā, kur ķieģeļi iebrukuši, viņš teica. Tad varbūt varam iegrūst iekšā vēl dažus un izveidot dzegu, uz kuras ap­sēsties, līdz būsim izžuvuši sausi. Sausi un pietiekami silti, lai atkal lietotu džina spēku.

Filipa paskatījās augšup. Iebrukuši sienas daļa atra­dās trīsdesmit pēdas viņiem virs galvas. Viņa īsti nebija pārliecināta, vai spēs izdarīt to, ko Džons bija ieteicis un ko Dibaks jau mēģināja darīt.

Laba doma, viņa piekrita, cerēdama uz labāko.

14. nodaļa amuleta SKATIENS

Pēc tikšanās ar saviem sekotājiem torīt svētnīcā guru Masamdžasaru nemitīgi urdīja aizdomas, ka viņš vien­roci kaut kur bija saticis iepriekš. Protams, tas bija noticis vismaz pirms desmit gadiem, un tas vīrietis, Nimroda sulainis, bija anglis, un šis vīrietis, kurš sevi dēvēja par Guptas kungu, bija indietis. Tomēr kaut kas jaunpienācējā viņam stipri vien atgādināja Nimroda su­laini. Bet kas? Tolaik guru bija ārsts ar plaukstošu me­diķa praksi Londonā. Viņa pacientu vidū bija arī Liel­britānijas premjerministra sieva. Tāpēc viņu divdesmitā gadsimta pēdējo gadu agrā aprīļa rītā uzaicināja uz Dauningstrītu un lūdza izārstēt pašu premjerministru.