Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Grounins sarauca pieri, to apsvērdams. Man jā­apdomā, viņš teica, apsēzdamies uz akmens sienas, kas ieskāva aku. Tu man piedosi, ja kādu bridi to ap­svēršu, Džon, jo esmu tik ļoti pieradis pie vienas rokas. Tik ļoti, ka dažkārt netieku skaidrībā, ko es iesāktu ar divām. Protams, izņemot reizes, kad nodarbojos ar jogu. Varu iedomāties, kā vēl viena roka noderētu šim nolūkam. Viņš nopūtās. Kā jūs zināt, Nimrods nereti ir piedāvājies piešķirt man otru roku, un vienmēr esmu atbildējis "nē". Nevis tāpēc, ka man patiktu tikai viena roka, bet tāpēc, ka man nāktos atkal pierast pie divām. Bet tagad, ja tā padomā, nevaru atrast nevienu iemeslu, lai teiktu "nē". Varbūt vienīgi neesmu pārliecināts, vai tas jums ir pa spēkam. Es nejustos laimīgs, ja galu galā izskatītos kā Frankenšteina briesmonis, kam piestipri­nāts kaut kas neiederīgs un šausmīgs. Tad Grounins pamāja ar galvu. Labi, viņš piekrita, aizvērdams acis. Bet dariet to ātri, iekams neesmu pārdomājis.

Instinktīvi Džons saņēma Filipas roku, un meitene saņēma Dibaka roku, lai vini varētu koncentrēt savu spēku, jo radīt cilvēka rokas trīsdesmit divus kaulus divus plecā, trīs rokā, astoņus plaukstas locītavā un deviņpadsmit plaukstā un pirkstos, nemaz nerunājot par visiem asinsvadiem un muskuļu šķiedrām, radīt jeb­kuru ķermeņa daļu no nekā būtu grūti jebkura džina spēkam pat tāda, kas ir pilnīgi pieaudzis.

-    FABULONGOŠŪ…

-    ABECEDARIANS!

-    GAUŽIBRĪNUM…

-    ZIGOBRANČIEITS!

-    PIPIKALS!

Tumsa ap Grouninu iemirgojās kā karstuma vilnis, un gaisu piepildīja stipra sēra smaka, jo tik koncentrēta džinu spēka lietošana bieži vien atstāj šo īpatnējo, spē­cīgo smārdu.

Sulainis lēni atvēra acis. Vai tas ir izdarīts? viņš piesardzīgi jautāja.

-    Jā, Džons atbildēja. Tas ir izdarīts.

Viņi piegāja tuvāk, lai labāk aplūkotu savu veido­jumu, kad pirmo reizi pēc daudziem gadiem Grounins izstiepa sev priekšā abas rokas, bet iekoda lūpā, mēģi­nādams savaldīt dusmas un aizkaitinājumu. Jūs taču esat man piešķīruši divas labās rokas, jūs, jaunie idioti! Skatieties! īkšķis manai rokai ir nepareizajā pusē.

-    Sasodīts, Džons iesaucās.

-    Vai nevarat iztikt ar tādu, kāda tā ir? Dibaks apjautājās. Es gribu teikt, neviens taču nepamanīs, vai ne?

-     Protams, ne! Grounins draudēja iepļaukāt Di­baku ar savas normālās rokas plaukstas virspusi. Es neesmu nekāds izmēģinājuma trusītis leļļu slimnīcā, tu, jaunais kucēn.

Viņi ķērās pie darba vēlreiz, un šoreiz tas izdevās labāk vai, pareizāk sakot, kreisāk. Kā kompensāciju viņi pat pamanījās pievienot glītu rokaspulksteni uz Grounina kreisās plaukstas locītavas, un viņš par to šķita tik sajūsmināts, ka bija grūti pateikt, par ko viņš priecājas vairāk par pulksteni vai par jauno roku.

-   Aiziet, Džons mudināja, iekāpdams ūdens spainī. Sāksim kustēties, kamēr vēl ir tumšs.

Spainis ar trim jaunajiem džiniem slīdēja lejup pa akas šahtu šausminošajā klints dziļumā zem cietokšņa, un gaiss kļuva mitrs un vēss. Lielākoties šahta bija iz­cirsta viengabala smilšakmenī, bet šur un tur bija re­dzamas arī ķieģeļu mūrējuma vietas, it kā klints būtu nostiprināta vai, iespējams, kaut kas paslēpts.

Kamēr Grounina kāja maigi laida viņus lejup šahtas milzīgajā dziļumā, Džons skatījās uz vienu pusi, Filipa uz otru un Dibaks uz trešo, tāpēc viņi varēja izpētīt visu sienu. Pamazām mēnesgaisma kļuva blāvāka un tad pazuda. Viņiem līdzi bija lukturi, ar ko apgaismot vertikālo eju, kas svārstījās acu priekšā. Pāris reižu viņi paskatījās augšup, bet pēc aptuveni piecdesmit pēdām akas mute bija gandrīz pazudusi un ar virszemes gaismu un pasauli viņus saistīja vienīgi čīkstošā virve.

Laiku pa laikam katrs no džiniem pieskārās sienai cerībā atklāt kādu apslēptu zīmi vai vaļīgu ķieģeli, kas varētu atsegt Kobru karali no Katmandu. Par spīti mit­rajam gaisam, sienas bija sausas un tīras, un tas likās pārsteidzoši, līdz viņi atjauta Indijas karstumu un at­tālumu līdz ūdenim apakšā. Lejā viņi nemaz negribēja skatīties, baidoties, ka varētu ieraudzīt ko šausmīgu rāpjamies augšup pa sienu.

Pagaidiet mirkli, Dibaks teica, balsij nodunot akas iekšpusē. Man liekas, esmu kaut ko atradis.

Džons pacēla rāciju pie mutes. Grounina kungs, uz brīdi apturiet nolaišanu, viņš teica.

Spainis apstājās, tomēr turpināja griezties riņķī kā kareklis svārsta galā. Džons un Filipa sekoja Dibaka pirkstam līdz sienā iegrieztai zīmei. Pietuvinot lukturi cieši klāt zīmei, viņi redzēja, ka tas ir kobras attēls, kas glīti ieskrāpēts ķieģelī.

-   Tā kā mēs meklējam trešo kobru, Dibaks atgādi­nāja, manuprāt, šī ir pirmā, vai ne?

Dvīņi piekrita, un Džons palūdza Grouninam turpi­nāt, tikai lēnāk, lai viņi nepalaistu garām otro kobru. Protams, nolaišanās ar spaini akā viņiem šķita biedē­jošāka nekā pacelšanās ar virvju liftu uz klints, un ne­pagāja ilgs laiks, kad viņi juta nepieciešamību norīt pa ogles tabletei, jo tas ir veids, kā džini nomierina gre­mošanu un pārvar nemiera lēkmes.