Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Nakts bija piemērota slepenajam pazemes darbam, kas viņus sagaidīja. Pilns, violeti ietonēts mēness ap­gaismoja nelīdzeni bruģēto pagalmu, kur atradās vecā aka. Sikspārņi laidelējās ap iekšējā nocietinājumu mūra izrobojumiem, un, izņemot lidoņu smalkos pīkstienus, nakts bija klusa. Trim bērniem un Grounina kungam vajadzēs izpētīt akas eju ar lielu piesardzību, jo katra skaņa pagalmā atbalsotos un piesaistītu uzmanību kādam aiz spoži apgaismotajiem logiem iekšējā sienā. Pēc Džaganatas teiktā, aiz šiem augstajiem logiem ļoti greznā dzīvoklī dzīvoja pats guru.

Lai izpētītu aku, viņi tajā iemeta akmeni un aizskaitīja līdz piecpadsmit, iekams saklausīja klusu plunkšķi tumšajos dziļumos.

-    Tai jābūt simt pēdu dziļai, Džons ieminējās.

-     Drīzāk simt piecdesmit, Grounins nočukstēja. Viņš drūmi papurināja galvu. Sasodīts, varu saderēt, ka šī aka glabā dažu labu noslēpumu.

-    Ko jūs ar to gribat teikt? Dibaks satraukti jautāja, jo tieši viņš bija pieteicies nolaisties akā lielā metāla spainī, kas stāvēja uz akmens sienas.

-    Es lasīju par šo te sārto cietoksni, Grounins pa­skaidroja. Ašrama bibliotēkā. Acīmredzot pēc dumpja britu bruņotie spēki šai akā iemeta dučiem nabaga in­diešu. Viņš apklusa, lai radītu dramatisku iespaidu. Dzīvus.

Dibaks norija siekalas, un pagalma klusumā tas iz­klausījās tikpat skaļi kā tītara buldurēšana,.

-   Liekas, ka daži pat paši metās tur lejā, lai izglābtos no vēl ļaunāka likteņa, Grounins turpināja, neievēro­dams, kādu iespaidu tas atstāj uz Dibaku. Iegaumējiet, manuprāt, tam vajadzēja notikt labu laiku pēc tam, kad pulkvedis Kilikrenkijs paslēpa akā talismanu. Es šau­bos, vai viņam būtu pieticis drosmes nokāpt akā, ja tā būtu piegāzta pilna ar līķiem.

-    Kas ar tiem notika? Dibaks jautāja, vērdamies aukstajos, tumšajos dziļumos, mēģinot iztēloties, kā cilvēks iet bojā, iemests akā. Viņš nespēja iedomāties ļaunāku likteni. Ar visiem līķiem? Vai tie vēl aizvien ir tur?

-    Tos aizvāca projām, kad briti nolēma no jauna izvie­tot garnizonu šai cietoksnī, Grounins teica, iemezdams vēl vienu akmeni akā. Šoreiz plunkšķis vairāk izklausī­jās, it kā tur novaidētos kāds no nabaga indiešu sipajiem, kas tur bija dabūjis galu. Tie tika aizvākti un pārbedīti, lai briti varētu lietot ūdeni. Vismaz tā bija rakstīts grāmatā.

Grounins iekarināja ūdens spaini pāri akas malai un uzlika kāju uz bremzes, ar kuru to varēja laist lejup ātri vai lēni, vai apturēt pavisam. Nu tad labi, viņš sacīja. Tas ir Dibaks, kas dodas lejup, vai ne?

Pat akas mazās akmens nojumes ēnā, zem kuras viņi stāvēja, Džonam un Filipai bija skaidrs, ka Dibaks ir zaudējis drosmi. Dvīņi nekādi nevarēja viņu vainot. īpaši pēc Grounina stāsta. Aka bija auksta, mitra un šauša­līga kā kapenes vai kaps, un varēja viegli iedomāties, ka kāds briesmīgs skelets vēl varētu būt palicis tās ap­slēptajos dziļumos. Lai vai kurš laistos ar spaini lejā, viņam būtu jāsaglabā neparasta aukstasinība.

Spainis bija tik liels kā atkritumu tvertne un iestiprināts resnā virvē, apsietā ap lielu vārpstu, kurš stiepās pāri akai uz vecas ass. Pārnesuma mehānismam bija piestiprināts smags koka rokturis, ar kuru varēja griezt cilindru uz vārpsta un pacelt spaini. Lai kā viņi centās, ne Filipa, ne Džons, ne Dibaks nespēja izprā­tot, kā varētu lietot džina spēku, lai dabūtu kādu iekšā akas šahtā un darbotos atbilstoši pulkveža Kilikrenkija slepenā vēstījuma pēdējai daļai: "Meklējiet trešo čūsku. Bet piesargieties no astotās." Putns vai pat sikspārnis varētu vieglāk ielidot akā un izlidot laukā, bet ne viens, ne otrs nespētu izkustināt ķieģeli akas šahtas sienā, ja to vajadzētu, un izcelt ārā zelta talismanu. Apgādājot viņus ar kaltu, pamatīgu āmuru, vairākiem spēcīgiem lukturiem un pārnēsājamo rāciju, džina spēks, šķiet, jau bija izdarījis visu, ko vien varēja.

Kā parasti atrisinājumu izdomāja Džons. Kā jums šķiet, vai spētu noturēt spaini ar mums visiem trim? viņš jautāja Grouninam. Nevis ar Dibaku vienu pašu.

Nē, puis. Pat divus ne, mīļie bērni, Grounins skumji atbildēja. Turklāt ar vienu roku. Nolaist lejā nav problēma. To dara ar šo kājas bremzi, redzat? Bet pacelt būs grūti. Tas prasa divas rokas, varat nešaubī­ties. Un man ir tikai viena.

-   Bet ja jums būtu divas? Džons jautāja. Un jaunā roka būtu ļoti stipra?