Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Protams, viņa sacīja, vairs neslēpdama asaras. Nu, protams. Tāpēc jūs esat tik perfekti uzvedušies. Tāpēc esat bijuši tik labi, vai ne? Tāpēc esat tādi kā patlaban, lai padarītu manu aiziešanu vieglāku. Jūs uz­minējāt. Uzminējāt, ka es došos projām. Jūs uzminējāt un mēģinājāt man to padarīt vieglāku, vai ne? Viņa vēlreiz noskūpstīja dubultos dvīņus. Man ir tik brīnišķīgi, brī­nišķīgi bērni. Eņģeļi. Lūk, kas jūs esat. Mazi eņģelīši.

Tas, protams, bija ļoti tuvu patiesībai.

Tobrīd Džons-2 saprata, ka viņš un Filipa-2 bija maz­liet pārrēķinājušies: Gonta kundze bija cerējusi, ka īstie bērni vismaz būtu mēģinājuši māti atrunāt, lai viņa nepamet mājas. Un beidzot viņš teica to, ko, pēc viņa domām, būtu teicis īstais Džons: Lūdzu, neej projām, māt. Mēs tev neļausim iet. Ja tu aiziesi, mēs iesim un atvedīsim tevi atpakaļ.

-    Tā tas ir, Filipa-2 piebalsoja, arī saprazdama, ko tagad vajadzēja sacīt, lai liktu Gonta kundzei justies labāk. Mēs neļausim tev iet prom.

-   Baidos, ka man tomēr jādodas ceļā, Gonta kundze sacīja. Jo esmu devusi savu vārdu. Tāpat kā tagad jūs dosiet vārdu. Es gribu, lai jūs abi man apsolītu, ka pa­liksiet šeit un rūpēsieties par savu tēvu. Ka aizsargāsiet viņu un saudzēsiet, lai notiktu kas notikdams.

Kad dubultie dvīņi cieta klusu, kā viņi šai situācijā uzskatīja par piedienīgu, Gonta kundze brīdi padomāja un tad, braši pasmaidījusi, teica: Es nevaru sacīt, ka vainoju jūs. Man neliekas, ka jūs būtu tie bērni, ko pa­zīstu un mīlu, ja abi ko tādu apsolītu. Tāpēc klausieties uzmanīgi. Lūk, kas notiks, ja tiešām nolemsiet doties projām no šejienes un nākt man pakaļ. Nevis jums, bet tēvam. Tagad abi klausieties uzmanīgi. Vai kādreiz esat dzirdējuši par cilvēku, vārdā Metuzāls?

11. nodaļa neapdomĪgie ČUKSTI

Stāvēdams četru ceļinieku priekšā, šķietami vienal­dzīgs pret sniega vētru, jetijs izskatījās pēc lielas spalvu sienas. Džons novērtēja, ka radījumam vajadzētu būt gandrīz deviņas pēdas garam. Tomēr sniega cilvēks ne­šķita īpaši pretīgs un nepatīkams. Jetijs nevis atieza ilkņus, sita sev pa krūtīm un skaļi rēca, ko visi, sa­spiedušies kopā uz Anapurnas leduslauka, sagaidīja, bet nopūtās un norādīja, ka viņiem vajadzētu tam sekot le­jup pa nogāzi. Neviens nekustējās. Tad, pamanījis viņu izbīli, jetijs ierunājās.

-   Komm, tas teica. Komm, komm, wir mūssen uns beeilen!

-   Viņš grib, lai mēs tam ejam līdzi, paskaidroja Džons, kas lieliski runāja vāciski pēc kādas vēlēšanās, ko reiz bija izteicis. Un iesaka mums pasteigties.

-    Tipisks vācietis, Grounins novaidējās, stīvs aiz aukstuma nostādamies uz savām pārsalušajām kājām. Vienmēr steidzas.

-    Tas, protams, neizskatās pēc tipiska vācieša, Fi­lipa ironiski iebilda.

-    Man gluži vienalga, no kurienes tas ir, Dibaks sacīja un jau soļoja pakaļ jetijam, ja vien tas aizved mūs uz kādu siltu vietu.

Viņi sekoja jetijam lejup pa Anapurnas nogāzi, līdz no­nāca pie aptuveni desmit pēdu augstas durvju ailas, kas glīti bija izcirsta lielā ledus bluķī. Durvis slēpa lielāks ledus gabals, ko jetijs gatavojās atbīdīt atpakaļ vietā, kad visi būs drošībā. Iekšā, ātri, viņš mudināja, ta­gad runādams angliski. Ātri. Iekams neesat nosaluši līdz nāvei.

Iegājuši pa durvīm, viņi atradās garā, no ledus veidotā gaitenī, kas, šķiet, veda kalna iekšienē. Tomēr gaiteni apgaismoja elektriskās lampas, un pēc pāris minūšu gā­jiena tas viņus aizveda pie durvīm, kas bija gatavotas no bieza dūmstikla un izskatījās tā, it kā drīzāk iederētos kādā Ņujorkas bankā, nevis Himalaju kalnu nogāzē.

Uztvērušas cilvēku klātbūtni, durvis ar klusu šņākoņu atvērās, un ceļinieku kaulus apņēma silta gaisa vilnis.

-    Lūdzu, jetijs aicināja. Ejiet iekšā.

Jetija mājas iekšpuse bija tikpat pieticīgi un moderni iekārtota kā ieejas durvis. Sienas bija veidotas no stikla un vienkārša, balta apmetuma; nospodrināta, melna grīda šķita plūstam visapkārt kā ūdens. Garā, zemā kamīnā rāmi kurējās uguns, padarot citādi klīnisko dzī­ves telpu tīkamāku.

-    Laipni lūdzu manās Himalaju mājās, jetijs teica, kad durvis aiz viņa klusi aizvērās. Lūdzu, iekārtojieties ērtāk.

To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt, jo apakšzemes dzīvoklī nemanīja gandrīz nekādu mēbeļu. Tā nu viņi apsēdās uz grīdas, saspiedās ap uguni, gaidīdami, kad viņu pinkainais mājastēvs kļūs viesmīlīgāks.

-   Jūs gribētu kaut ko karstu iedzert, ja? jetijs jau­tāja.

-   Ja tas nesagādātu grūtības, Grounins atbildēja. 186

-    Nekādas, jetijs attrauca. Nākamais vārds, ko viņš izrunāja, bija "TOHUVABOHU", kas šķita fokusa vārds, jo, tiklīdz tas bija izskanējis, blakus mazajam kvartetam parādījās prāva paplāte ar karstu kafiju, šokolādi, tēju, sviestmaizēm, plāceņiem un virtuļiem.

-    Tad jūs esat džins, Filipa piebilda. Tāpat kā mēs. Vismaz trīs no mums. Šis te, Grounina kungs, ir cilvēks.

-    Priecājos ar jums iepazīties, Grounins teica, pa­ņemdams tasi tējas. Mēs domājām, ka jūs esat bries­mīgais sniega cilvēks.