Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Jetijs pasmaidīja. Es esmu sniega cilvēks, viņš ap­stiprināja. Redziet, jau daudzus gadu desmitus ierodos Himalajos pavadīt atvaļinājumu, lai tiktu prom no visa. Jūs saprotat, tas ir kā patvērums no modernās pasaules. Man patīk staigāt un kāpt kalnos un izbaudīt svaigo gaisu. Nemaz nerunājot par vientulību. Vientulība man ir ļoti svarīga, kad esmu brīvdienās. Viņš iesmējās. Baidos, ka esmu tas, ko jūs angļi saucat par vientuļ­nieku, vai ne?

-     Es nebrīnos, Dibaks sacīja, piestūķējis muti ar sviestmaizi. Ar tādu izskatu nevaru iedomāties, ka jums būtu daudz ciemiņu.

Filipa zēnam uzmeta nosodošu skatienu. Dibak, neesi tik rupjš.

-    Nē, nē, jetijs iejaucās. Jūsu draugam ir pilnīga taisnība. Viens no iemesliem, kāpēc es izvēlos šo vei­dolu: lai atbaidītu cilvēkus. Lai gan tas nav vienīgais iemesls, kāpēc tā izskatos. Ir arī citi, daudz praktiskāki iemesli. Redziet, šī ir pēc manas ieceres radīta. Viņš tiem parādīja savu milzīgo baso, ādas klāto pēdu. Pēda ir īpaši laba kāpšanai. Tāpat kājas, protams. Un spalvu kažoks nodrošina man siltumu jebkuros laika apstākļos. Tas, protams, ir tikai āram. Kad esmu telpās, es pie­ņemu savu parasto izskatu.

To pateicis, jetijs pārvērtās par vīrieti, kas viņiem eleganti paklanījās. Ļaujiet man stādīties priekšā. Es esmu barons Reinholds fon Reinerasigs. No džanu džinu cilts.

Barons bija gara auguma gaišmatis ar platu, drais­kulīga izskata seju. Šķita, ka viņa koši zilās acis mirdz pat spilgtāk par mazo briljantu, ko viņš nēsāja vienas auss ļipiņā.

-   Tad jau visi tie mīti un leģendas par sniega cilvēku, Džons sacīja, kad viņi bija beiguši iepazīties, īstenībā ir par jums?

-   Jā, šķiet, ka tā. Viņš paraustīja plecus. Sākumā tas darbojās veiksmīgi. Vietējie cilvēki turējās pa gabalu un lika mani mierā. Bet tad sāka parādīties atnācēji, kas rīkoja ekspedīcijas, lai mani noķertu. Protams, šeit esmu tikai dažas nedēļas ziemā, tāpēc atrast mani nav tik viegli. Atlikušo gada daļu es pavadu savās ģimenes mājās Bavārijā, Hoenšvangavā.

-     Bet kāpēc doties uz šejieni? Grounins jautāja. Manuprāt, jūs varētu izvēlēties kādu siltāku vietu, jo esat džins un tā tālāk. Un jums ir karstas asinis un tamlīdzīgi.

-   Nelaime ar vairumu karsto zemju un skaisto vietu, barons paskaidroja, ir tā, ka tās visas ir pilnas ar tū­ristiem. Pirms piecdesmit gadiem es mēdzu braukt uz Maljorku, Maldīvu un Havaju salām, Jamaiku, Virdžīnu salām. Viņš papurināja galvu un savieba seju. Bet ne tagad. Šīs vietas kļuvušas tik komerciālas, galīgi samai­tātas. Tā nu es dodos uz šejieni. Protams, te ir tūristi.

Un pa kādai grupai kalnākāpēju. Bet uzkāpt Anapurnā nav tik viegli. īpaši ne šajā gadalaikā. Viņš silti pa­smaidīja. Tāds ir mans stāsts. Kāds ir jūsu? Pamanīju virpuļviesuli un uzminēju, kas būtu varējis notikt.

-   Mēs lidojām no Katmandu uz Lakavu, Filipa teica, kad vējš aizpūta mūs nepareizā virzienā.

-    Aukstais gaiss atņēma man spēku, Džons turpi­nāja, un nācās izšķirties par piespiedu nolaišanos.

Barons pamāja ar galvu. Tā ir parasta problēma, kad pirmoreiz mācies lidot, viņš sacīja. Ķermeņa siltuma zudums ir profesionāls drauds džiniem.

-   Kā tad nākas, ka jums tas nebeidzas? Dibaks jau­tāja. Uz šā kalna salst pēc traka.

-    Pirmkārt, te iekšā ir ļoti silti, barons teica.

-    Tā tas ir, Grounins piekrita, novilkdams žaketi un palaizdams vaļīgāk kaklasaiti. Te ir kā krāsnī.

-    Un, otrkārt, ir ļoti silti arī tad, kad es esmu jetijs. Mani tauki un kažoks nozīmē, ka mana ķermeņa tempe­ratūra paliek nemainīga. Viņš saņēma Džona T kreklu un paberzēja drēbi pirkstos. Nākamreiz, kad lidosi, es tev ieteiktu uzvilkt ko siltāku. Varbūt lidotāja aitādas tērpu.

-    Es viņam vienmēr piekodinu, lai uzvelk mēteli, Filipa sūdzējās, bet viņš to nekad nedara.

Džons paraustīja plecus. Man nepatīk mēteļi, tas arī viss.

-    Man arī ne, Dibaks piekrita.

-    Tomēr, barons sacīja, kad jūs lidojat ar džina spēku, es to no sirds iesaku. Patiesi, ja domājat sasniegt Lakavu, manuprāt, tā būs nepieciešamība. Viņš pa­purināja galvu. Es gan uz turieni negribētu doties. Uz turieni vai uz jebkuru citu vietu Indijā. Saprotiet, ir vēl kāds iemesls, kāpēc es izvairos no siltām zemēm. Es gluži vienkārši nevaru ciest čūskas. Un Indijā tās čum un mudž. Protams, Nepālā arī ir čūskas. Bet ne šeit, augšā. Un ziemā. Viņš kaunīgi pasmaidīja. Jā, es zinu, tas ir smieklīgi, ja džins baidās no čūskām, jo mēs, džini, esam imūni pret čūsku indi, turpretī es nemaz nebaidos no zirnekļveidīgiem skorpioniem un zirnekļiem, kaut gan viņu inde mūs ietekmē. Muļķīgi, bet tā nu tas ir.

-   Mēs esam imūni pret čūsku, bet ne pret zirnekļu un skorpionu indi? Filipa pārjautāja. Es to nezināju.

-    Es gan, Dibaks teica. Esmu pārsteigts, ka tu to nezināji.

-    Tad kāpēc tu aizbēgi no tiem puišiem Palmspringsā? Džons jautāja. No tiem, kas nogalināja Bredu un viņa tēvu?

-    Tāpēc, ka iedomājos, ka viņiem varētu būt arī šau­jamie, ne tikai čūskas, Dibaks atbildēja. Nezinu ne­vienu, kas būtu imūns pret lodi.