Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Vienīgi kaķene Montija zināja patiesību par dubul­tajiem dvīņiem. Kaķi gluži vienkārši zina to, ko cilvēki un pat džini nekad nevar zināt. īpaši tie kaķi, kas reiz bijuši sieviešu kārtas cilvēki kā Montija. Nebija tā, ka Montijai nebūtu pāris uzvedinošu pavedienu: Džons-2 nesvieda viņai ar priekšmetiem, kad viņa asināja nagus pret Džona iemīļotā atzveltnes krēsla kāju, un Filipa kas šai ziņā bija visai nevērīga pārstāja slepus barot viņu no vakariņu galda. Bet galvenais viņa atšķīra smaržu, un tā kaķeni pārliecināja, ka tie ir citi dvīņi. Šie divi nesmaržoja vispār, kas gan nebija nekāds brīnums, ņemot vērā viņu apsēstību tik bieži mazgāties.

Kad Gonta kundze atklāja, ka Džons iet dušā divas reizes dienā, viņa nosprieda, ka kaut kas nav kārtībā, un ataicināja savu džinu ārsti Dženiju Zahertorti Di­baka māti. Ar dvīņiem notiek dīvainas lietas, vina doktorei Zahertortei teica. Nezinu, kas īsti, bet viņi ir pilnīgi pārvērtušies.

-    Pasaki ko konkrētāku, Leila.

-    Parasti viņi tik labi neuzvedas. Viņi nav tik izpa­līdzīgi. Tik saprotoši. Tik apdomīgi. Tik nosvērti. Tik kārtīgi. Tik uzcītīgi. Un galvenais tik tīrīgi. Man ir aizdomas, ka viņi droši vien ir slimi, pastāvīgi izjūt stresu vai ko tamlīdzīgu.

Doktore Zahertorte papurināja galvu. Leila, mīļā, neļaunojies, ja es teikšu, ka tu pati esi mazliet neiro­tiska. Lielākā daļa vecāku būtu sajūsmā, ja viņiem būtu bērni ar tādiem trūkumiem, ko tu minēji. Turklāt tu taču zini, kur ir tavi bērni. Vismaz tev ir skaidrs, ka viņi ir dzīvi. Doktore Zahertorte ar pūlēm norija siekalas, mēģinādama apvaldīt emocijas.

-   Vai joprojām nav nekādu ziņu no Dibaka? Gonta kundze saņēma savas draudzenes roku un sirsnīgi to paspieda.

-   Nekādu. Mana tante Felisija un es visur esam viņu meklējušas. Viņa nopūtās. Tā ir mana vaina. Esmu bijusi pārāk stingra pret viņu. Man būtu vajadzējis dot viņam vairāk brīvības. Bet pēc tā, kas notika ar viņa māsu Faustīnu… doktore Zahertorte notrausa asaru no vaiga.

-    Tā nav tava vaina, Gonta kundze iebilda.

-    Nē, Leila, ir gan. Ko mēdza teikt Nimroda krust­tēvs? Zaudēt vienu bērnu ir nelaime. Zaudēt divus tas liecina par acīmredzamu neuzmanību. Viņa izšņauca degunu. Tas kaut kādā veidā ir saistīts ar Breda un viņa tēva nāvi. Par to esmu pārliecināta. Bet es ne­zinu, kā. Šķiet, ka Palmspringsas policijai nav nekāda pavediena.

Gonta kundze apkampa doktori Zahertorti. Tev taisnība, viņa atzina. Varbūt es tiešām esmu maz­liet neirotiska.

-   Vai tev ir kāda nojausma, kādēļ?

Gonta kundze brīdi klusēja.

-   Vai lai pasaku tev, kādēļ? doktore Zahertorte jau­tāja. Vai tas tāpat nav skaidrs? Tu jūtieš vainīga, ka drīz viņus pametīsi. Lai kļūtu par nākamo Zilo džini. Vai tad tā nav?

-    Tu to zini?

-   Protams. Tante Felisija man izstāstīja. Viņa to uz­zināja no Klejojošās Edvidžesas. Viņas ir senas drau­dzenes.

-    Skaidrs.

Babilonas Zilā džine, kas pēc paražas vienmēr bija sieviešu kārtas un visvarenākā no visiem džiniem, bija spiesta saglabāt morālo vienaldzību, lai godīgi spriestu tiesu starp labo un ļauno. Slepenībā Gonta kundze bija piekritusi aizstāt Aješu, veco Zilo džini, kura nejaušas sakritības pēc bija viņas pašas māte, lai nepieļautu, ka Aješa par nākamo Zilo džini padara Filipu. Jo Zilajai džinei bija jāsamierinās ar briesmīgu maksu un ikvie­nai, kas ieņēma šo amatu, bija jāatsakās no ģimenes un mīlestības un jādzīvo atbilstoši loģikas dzelžainajiem likumiem.

-   Tu domā, ka būtu vieglāk atstāt dvīņus, ja tie būtu nepaklausīgi un neapdomīgi? Doktore Zahertorte pa­purināja galvu. Bet tie nav viņi, kam kaut kas kaiš. Leila, mīļā, tā esi tu. Jo tu zini, cik ļoti tev viņu pie­trūks, kad pametīsi mājas. Viņa uz brīdi apklusa. Vai tā nav? Nu, vai man nav taisnība?

-    Jā. Tev ir taisnība. Gonta kundze gari un smagi nopūtās. Bet ko es varu darīt? Es devu vārdu, Dženij. Man vajadzēja to dot. Es devu vārdu Aješai, ka būšu nākamā Zilā džine pēc tam, kad viņas vairs nebūs. Un tas notiks visai drīz. Īstenībā tas ir dažu dienu jautā­jums. Gonta kundze iekoda lūpā. Ko lai es viņiem saku, Dženij? Ko lai es saku Džonam un Filipai?

-    Vai gribi manu padomu?

-    Protams.

-    Tad pasaki viņiem to, ko Aješa teica tev un Nim­rodam, kad viņa kļuva par Zilo džini. Tu tam tiki pāri, Leila. Vini arī tiks. Pasaki viņiem to, ko vina teica tev.

Un, ja viņi būs uz pusi tik apdomīgi un saprotoši, kādi viņi, tavuprāt, ir, tad viņi sapratīs. Esmu par to pār­liecināta.

Tajā rītā, kad Aješa nomira savās Berlīnes mājās Vā­cijā, Gonta kundze atrada abas Citurienes mierīgi lasām savās istabās. Tas bija neparastāk Džonam nekā Filipai un mudināja Gonta kundzi uzlikt roku viņam uz pieres, lai pārbaudītu, vai viņam nav pazemināta temperatūra. Viņa āda bija normāli silta, taču Džona izturēšanās bija pietiekami savāda, lai Gonta kundze sameklētu termo­metru un paliktu to Džonam-2 zem mēles. Viņa tempe­ratūra bija tieši 101,6 grādi pēc Fārenheita trīs grādus augstāka par normālo cilvēka ķermeņa temperatūru, džinam tā ir gluži parasta. Turpretī slima džina tem­peratūra nevis ceļas, bet krīt.