Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   Man gribētos to noskaidrot līdz galam, Džons uz­stāja. Vai visi džini ir imūni pret čūsku indi?

Barons piekrītoši pamāja. Jā, šie senie čūsku kulti. Saproti, tie aizguva ideju no mums drosmi ņemt rokās indīgas čūskas kā zīmi savam svētumam un varai pār nāvi. Tas viss, protams, ir muļķības. Neviens laicīgais nekad nav palicis dzīvs pēc lielas kobras koduma, vis­maz ne bez ārstu palīdzības. Tikai džini.

-   Bet tā nevar būt taisnība, Džons neatlaidās. Pēr­nvasar kopā ar manu tēvoci mēs braucām uz Ēģipti. Un ifrīti uzlika kobru uz manas bagāžas. Un tēvocis teica, ka mani varēja nogalināt.

-   Ā, barons iesaucās. Ja ifrīti uzliek kobru, tad tas ir citādi. Ifrīti labi prot rīkoties ar čūskām. Tas ir viņu izraudzītais dzīvnieks. Vienmēr pārvēršas par čūskām. Ļoti iespējams, ka tas bija ifrīts čūskas iekšpusē. Džina kobra atšķirībā no parastās kobras ir pilnīgi kas cits. Džina kobra noteikti būtu tevi nogalinājusi.

-   Bet kā tās var atšķirt? Džons jautāja. Vienkāršu čūsku no džina čūskas.

-    Nevar. Kamēr tā tev nav iekodusi. Bet lielākā daļa čūsku ir gluži vienkāršas. Tāpēc tiešām nav ko baidīties. Vairumā gadījumu.

-    Herr Baron, jūs pieminējāt čūsku kultus, Filipa ierunājās. Vai esat dzirdējis par Aasth Naag?

-    Par Astoņām kobrām? Jā, protams. Man šķiet, tas bija vietējais džinu pielūgšanas kults no Katmandu. Bet tas apsīka pēc 1857. gada Lielā dumpja.

-   Mēs domājam, ka tas atkal ir aktīvs, Dibaks teica. Īstenībā mēs par to esam pārliecināti.

-   Tad jums vajadzētu būt ļoti piesardzīgiem, barons ieteica. Mums visiem vajadzētu būt piesardzīgiem. Jo nav iespējams pareģot, kas varētu notikt ar pasauli, ja viņiem atkal izdotos iegūt varu pār kādu džinu. Cilvēki ir viegli vadāmi, un kāds vīrietis, kas varētu pierādīt savu nemirstību, izdzīvojot pēc čūskas koduma, varētu viņus pārliecināt darīt ļaunu.

-    Tieši to es domāju, Filipa sacīja.

-     Es jums palīdzēšu, barons apsolīja. Palīdzēšu jums atkal pacelties gaisā un pat piešķiršu trīs vēlēša­nās Grounina kungam, lai jūs būtu drošībā, kad paši nevarēsiet sev līdzēt.

-    Tas, protams, ir loti laipni no jūsu puses, ser, -

Grounins teica. Sājos apstākļos viņš nekādi nespēja

atraidīt barona karalisko piedāvājumu. Un viņš nešau­bījās, ka šīs vēlēšanās varētu būt ļoti noderīgas ceļo­jumā, kas viņus sagaidīja. Tomēr viņš jutās piesardzīgs par atbildību, saņemot trīs vēlēšanās, turklāt no tik varena džina. Viņam bija piešķirtas trīs vēlēšanās jau iepriekš, un viņš ļoti labi zināja, kā izvēle un atbildība varēja paralizēt to personu, kas vēlēšanās bija saņē­musi. Viņš bija juties neiedomājami atvieglots, kad pēc gandrīz desmit neizlēmības gadiem viņa trešā vēlēšanās tika izlietota. Vēl ļaunāk bija tas, ka visai bieži nebija iespējams paredzēt, kā vēlēšanās varētu izvērsties. Kā Rakšasasa kungam patika teikt: Izteikt vēlēšanos ir tāpat kā aizdedzināt uguni. Jāņem vērā, ka dūmi kādam varētu likt klepot.

Ar barona palīdzību, tērpušies siltākās drēbēs, viņi atsāka ceļojumu uz Lakavu un ieradās tur sveiki un veseli tūlīt pēc tumsas iestāšanās, tāpēc no gaisa nebija iespējas saskatīt sārto cietoksni.

Dibaks jau jutās pietiekami labi, lai lidotu, un nosē­dināja virpuļviesuli kādu gabalu ārpus pilsētas, Gomti dienvidu krastā, pie lēni tekošas, zālēm aizaugušas upes. Viņu klātbūtne Lakavā nepiesaistīja īpašu uzmanību, jo Dibaks bija izvēlējies klusu vietu, kur nolaisties, turklāt, pēc barona padoma, viņi visi bija kļuvuši par indiešiem. Ne jau tikai tāpēc, ka Filipa valkāja sari indiešu sie­viešu tērpu, un arī ne tāpēc, ka Grounins un abi zēni bija apvilkuši kurtu līdz ceļiem garu kreklu, ko valkā indiešu vīrieši un zēni. Tā nebija vienīgi apģērba maiņa. Lietojot džina spēku, viņi bija padarījuši savus matus melnus un ādu par dažiem toņiem tumšāku. Tāpat viņi tagad spēja runāt un saprast hindi, kas ir Indijas oficiālā valoda. Grounina kungs kļuva par Guptas kungu, Džons par Džanešu, Filipa par Pančali, un Dibaks par Dīpaku. Viņu raksturi būtībā palika tādi paši, lai gan bija dažas smalkas atšķirības.

Kādu laiku būt par indiešiem šķita mazliet savādi, bet viņi ātri vien pierada un, kad bija sasnieguši savu viesnīcu Cuna Laga Dija, jutās piederīgi indiešiem tik­pat kā zirņu karijs. Tiešām, drīz vien viņi apjauta, ka tā ir priekšrocība būt indiešiem, īpaši tad, kad atklāja, ka vietējie necentās viņiem neko pārdot kā bagātiem tūristiem, kā barons bija solījis, bet lika viņus mierā.

-   Man nudien patīk mani mati šādā krāsā, Filipa sa­cīja, vērodama savu jauno ārieni vannasistabas spogulī viesnīcas numurā, kuru viņa apdzīvoja kopā ar Džonu.

-    Un es nekad nevarētu panākt tādu iedegumu. Pat miljons gados ne. Vienmēr kļūstu sarkana kā biete, kad izeju pludmalē. Viņa kritiski paskatījās uz savu brāli.

-   Un tu. Mazliet krāsainības tev piestāv, Džon. Tas tevi padara daudz glītāku.