Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   Tu tā domā? Džons pievienojās viņai vannasistabā un kritiski nopētīja sevi. Varbūt. Es nezinu. Kamēr vien cilvēki nepievērš mums uzmanību, man vienalga, kā mēs izskatāmies. Tomēr tā gluži vis nebija. Justies kā indietim viņu satrauca tāpat kā māsu.

Bet džinu prieks nekādi nevarēja sacensties ar Grou­nina kungu, kurš pirmo reizi mūžā spēja ēst vietējo ēdienu, jo viņš bija kļuvis par indieti ne tikai no ār­puses, bet arī iekšēji, it īpaši viņa tuklais vēders. Viņš pat pamanījās nobaudīt ielas pārdevēja kebabu, kas bija cepts uz mēslu uguns; kā īsts angļu sulainis ko tādu viņš nebūtu darījis nemūžam.

-   Nezinu, kāpēc vienmēr esmu tik traki baidījies no ārzemju ēdiena, Grounins atzinās. Turklāt ja tas garšo tik labi kā šis. Ja tā padomā, cik daudz man gājis secen visus šos gadus.

-    Vai esat pārliecināts, ka nevaru jūs iekārdināt ar vēl vienu bērnu ēdiena burciņu? Dibaks apjautājās.

-   Ar bērnu ēdienu? Grounins iesaucās, pasūtīdams otru kukurūzas vālīti. Nemūžam vairs negribu redzēt to bērneļu draņķi, kamēr vien būšu dzīvs.

Vīrietis, no kura viņi pirka ceļmalas uzkodu, sniedza vēl vienu ļoti derīgu pakalpojumu: viņš spēja noteikt Ostindijas Kompānijas gleznā redzamā sārtā cietokšņa atrašanās vietu.

-    Tas ir slavenais Džajaršo ašrams, viņš paskaid­roja. To dibināja Sadguru Masamdžasara. Tā ir viena no slavenākajām meditāciju svētnīcām un jogas cen­triem visā Indijā. Jūs to atradīsiet tieši ārpus pilsētas, uz dienvidiem no Carbagas dzelzceļa stacijas pie Kanpuras ceļa. To nevar nepamanīt. Un ne jau tikai tāpēc, ka tas ir sārts. Nē, jums tikai jāseko visiem angļiem un amerikāņiem, kas dodas uz turieni meklēt atbildes. Vī­rietis iesmējās un ķērās pie vēl vienas kukurūzas vālītes cepināšanas uz degošā mēslu gabala. Un, protams, tikt vaļā no savas naudas. Guru ir ļoti bagāts.

-    Atbildes? Dibaks pārjautāja. Kādas atbildes?

Vīrietis paraustīja plecus. Tas ir ļoti labs jautājums, - viņš teica. Ja uz turieni aiziesiet, varbūt varat viņiem to pajautāt paši.

Nākamajā rītā Grounins un trīs jaunie džini iekāpa autobusā, kas brauca dienvidu virzienā uz lidostu un tālāk. Tajā pašā virzienā brauca vairāki rietumnieki, kurus, par spīti viņu safrāna krāsas mūka tērpiem un svēto sandalēm, viegli varēja sazīmēt pēc gaišās ādas un apātiskā smaida. Džons sāka runāt ar vienu no jau­najiem mūkiem. Vai jūs braucat uz Džajaršo? viņš apvaicājās.

-    Es tur dzīvoju, jo esmu sanjasins. Guru Masamdžasaras māceklis.

-    Bet jūs esat no Savienotajām Valstīm, vai ne?

-   Jā. No Klīvlendas Ohaio pavalstī.

-    Kāpēc esat braucis tik tālu ceļu? Džons jautāja sanjasinam. Ja jums nav iebildumu, ka es par to in­teresējos. Kaut kas viņa balsī Džonam šķita pazīs­tams.

-    Man nekas nav pretī, ka tu jautā. Joga, meditā­cija, izglītība. Viss ašrams ir kā enerģijas krātuve, tā izstaro no visiem tiem cilvēkiem, kuri iegrimuši dziļā meditācijā. Pat tie, kas neapjauš meditāciju, izjūt medi­tatīvu stāvokli, kad viņi tur atrodas. Viņš pasmaidīja laimīgu, tukšu smaidu. No kurienes esi tu, mazais? Tava angļu valoda ir lieliska.

Džons paraustīja plecus.

-    Mēs esam no tuvējās apkārtnes, Dibaks sacīja. Angļu valodu mācāmies skolā. Un es skatos daudz amerikāņu filmu televīzijā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mans tēvs… viņš pamāja ar galvu uz Grounina pusi, Guptas kungs grib, lai mēs apskatām ašramu. Viņš ir nodomājis, ka mums visiem tur kādu laiku va­jadzētu padzīvot. Lai varētu ievirzīt savu enerģiju ga­rīgākā gultnē.

Tas bija iegansts, par kuru viņi bija vienojušies, pirms torīt atstāja viesnīcu, lai būtu lielāka iespēja iepazīt ašramu, un Dibaks zināja, ko teikt, labāk par citiem.

Viņa mātes ūdensdziedinātavā Palmspringsā nedēļas nogalēs allaž ieradās bagāti Holivudas cilvēki, un viņš labi atcerējās to, ko viņi teica par saviem guru un jogas skolotājiem. Viņš grib, lai mēs gozējamies īstā garīgā siltumā.

-   Es labprāt jums visu izrādīšu, sanjasins piedāvāja. Mans amerikāņu vārds ir Džoijs Raiders.

-    Vai jūs teicāt Džoijs? Džons jautāja.

-    Jā, bet mans ašrama vārds ir Džaganata, Džoijs paskaidroja. Tas nozīmē "Džagernauts".

-    Sakiet man… ē… Džaganata. Vai ašramā ir datoru atbalsta centrs? Kas dod cilvēkiem padomu pa telefonu, kā konfigurēt viņu datorus un tamlīdzīgi.

-    Tā tas ir, Džaganata atbildēja. Datoru atbalsta centrs ir viens no veidiem, kā ašrams pelna naudu.

Džons pamāja ar galvu. Džoijs bija tā persona, kas bija devusi viņam tādu briesmīgu padomu, kā instalēt programmatūru klēpjdatorā, ko viņš bija saņēmis kā dā­vanu dzimšanas dienā. Džons viegli pasmaidīja. Prie­cājos iepazīties ar tevi, Džaganata, viņš teica. Mani sauc Džanešs. Sis ir mans brālis Dīpaks, un šī mana māsa Pančali.

-    Es arī priecājos iepazīties ar jums.

-    Būtu jauki, ja tu mums izrādītu ašramu, Dibaks sacīja. Ko tu darīji, pirms ieradies šeit? Kad dzīvoji Klīvlendā?

-    Es biju slimnieku kopējs klīnikā.