Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   Man vajadzēja to zināt, Grounins drūmi nomur­mināja. Un tad: Nunc fortunatus sum.

-    Ko tas nozīmē? Filipa jautāja.

-   Es tikai domāju, Grounins atbildēja, apkampdams viņu ap pleciem, par to, ko rakstīja pulkvedis Kilik­renkijs. Man jāsaka, es vēlos, kaut es būtu Lakavā. Kaut man pašlaik būtu uzsmaidījusi laime.

-    Īstenībā es tāpat. Viņa norija siekalas un tad norādīja lejup. Skatieties.

Ar gariem, drošiem soļiem kāds ārkārtīgi garš stāvs nāca augšup pa nogāzi. Augums bija mazliet līdzīgs pērtiķim, un to klāja garš, pinkains un sarkans apspalvo­jums, galva bija liela un smaila, bet plakano seju klāja āda.

-   Vai tas ir lācis? Dibaks nervozi jautāja.

-    Kāds lācis, Džons atbildēja. Tas ir jetijs. Riebī­gais sniega cilvēks.

Grounins aizvēra acis un sagatavojās lūgšanai. Baigā cūcība, viņš norūca. Briesmonis. Tā tik mums vēl trūka.

10. nodaļa pĀrlieku perfekti

Tūkstošiem jūdžu tālumā Ņujorkā abas Citurienes Džona un Filipas dubultnieki, ko bija radījis eņģelis Afriels, uzvedās pat pārāk labi. Viens no apstākļiem, kas eņģeli padara eņģelisku, ir tas, ka eņģeļiem nepie­mīt spēja būt sliktiem, paviršiem, nepanesamiem vai nepilnīgiem. Tas nozīmēja, ka Džonam-2 un Filipai-2 nebija parasto trūkumu, kas raksturīgi īstajiem dvīņiem vai jebkuriem citiem bērniem. Ne jau tā, ka Džons un Filipa būtu slikti bērni. Tādi viņi nebija. Bet kā jau visi bērni džini vai laicīgie reizēm viņi bija slinki, ne­apdomīgi, nepaklausīgi vai gluži vienkārši nerātni. Ne­viens no šiem bērnu dabiskajiem trūkumiem nepiemita Džonam-2 un Filipai-2, un pēc pāris dienām Austrumu 77. ielas 7. namā kļuva acīmredzams, ka abi dvīņi iz­turas drīzāk kā eņģeļi, nevis normāli jauni džini. Tā bija Trampa kundze, saimniecības vadītāja, kas to pa­manīja pirmā, kad atrada Filipu-2 tīrām vannasistabas un Džonu-2 iznesam atkritumus. Tas tikai apstiprināja Trampa kundzes agrākos novērojumus, ka kāds tagad bija viegli nojaust, kas, bija darbojies ar putekļsūcēju un uzkopis istabas.

-   Nezinu, kas jums abiem padomā, Trampa kundze piezīmēja, nervozi aptaustot savas pērles, jo viņa bija ļoti bagāta sieviete un bieži vien zem darba uzsvārča valkāja dārgas rotaslietas. Bet lai tas būtu, kas būdams, esmu ļoti priecīga par palīdzību. Sī māja prasa daudz darba. Reizēm iedomājos, ka man būtu vajadzīgs burvju spēks, lai liktu tai izskatīties nevainojami.

-    Mums nekas nav padomā, Filipa-2 paskaidroja.

-    Mēs tikai mēģinām padarīt jūsu darbu mazliet vieg­lāku, tas ir viss.

-   Pareizi, Džons-2 apliecināja. Vai jūs negribētu pie­cas minūtes atpūtināt kājas uz krēsla un ļaut man paga­tavot jums tasi zāļu tējas? Izskatās, ka jums tā noderētu.

-   Un ko teiktu jūsu māte? Trampa kundze jautāja.

-    Ko viņa domātu, ja ienāktu un ieraudzītu, ka jūs abi apkalpojat mani kā kundzi? Mani atlaistu, redz, kas notiktu. Viņa man nemaksā par to, lai es sēdētu un dzertu tēju. Bet viņa tik un tā apsēdās un ļāva sevi mazliet palutināt. Kā gan viņa varēja atteikt? Filipa-2 bija izcepusi viņai kūku. Eņģeļu kūku.

-   Neviens man nekad nav cepis kūku, Trampa kun­dze ar asarām acīs teica. Vismaz kopš manas bērnības. Turklāt tā bija gardākā kūka, kādu viņa jebkad bija ēdusi. Un tēja arī šķita ļoti piemērota. Es pie tā varētu pierast. Viņa klusi iesmējās, bet pēc brīža izraidīja viņus no virtuves un ķērās pie vakariņu gatavošanas. Tā viņa drīz vien aizmirsa savu darba devēju bērnu uzmanību. Vismaz līdz vakariņu beigām, kad, ienākusi ēdamistabā, lai novāktu galdu, viņa atklāja, ka dvīņi to jau izdarījuši. Vēl vairāk viņi bija arī noskalojuši traukus un glīti tos salikuši trauku mazgājamā mašīnā.

-    Lai nu viens saka! vina iesaucās.

Arī Gonta kungs bija pamanījis pārmaiņas dvīņu uz­vedībā. Kā lai viņš to nepamanītu, ja Filipa-2 paņēma viņa rīta laikrakstu un atnesa viņam gultā kopā ar tasi kafijas labākās kafijas, kādu viņš jebkad bija nogaršo­jis, un Džons-2 sagatavoja viņam vannu.

Dubultie dvīņi bija ne mazāk priekšzīmīgi arī at­tieksmē pret Gonta kundzi, bet atšķirībā no vīra viņa secināja, ka bērni jau izdarījuši ko ļoti neapdomīgu, ūn nolēma cieši viņus vērot. Bet kāda slepena likumpārkā­puma vietā viņa, sev par lielu pārsteigumu, atklāja, ka Džons-2 retāk noņemas ar datorspēlēm, daudz mazāk skatās televīziju un vairāk lasa. Un vēl viņa ievēroja, ka Filipa regulāri sukā matus, tīra zobus pēc katras maltītes, uztur savu istabu kārtībā un ēd, kā nākas. Un abi viņi vismaz reizi dienā gāja vannā vai dušā bez jebkādas atgādināšanas. Tas viss šķita kā brīnums.