Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Vai kas noticis? Džons-2 jautāja Gonta kundzei.

-   Acīmredzot ne, Gonta kundze atbildēja. Vismaz tev ne.

-    Man? Džons-2 pārjautāja. Es jūtos lieliski.

-   Vai tiešām, mīļais? Viņa paraustīja plecus. Šķiet, tu esi pārāk paklausīgs, tas ir viss.

Filipa-2 ieslīdēja Džona istabā, kā Filipa to reizēm darīja, ja Gonta kundzei būtu viņai kādi norādījumi. Viņa mīļi uzsmaidīja mātei un tad kautrīgi apsēdās: ceļi kopā, rokas klēpī, taisnu muguru kā māte allaž viņai bija ieteikusi sēdēt. Viņa pat bija uzvilkusi kleitu, kas Gonta kundzei patika, nevis džinsus, kam Filipa deva priekšroku.

-   Jūs abi esat tādi dīvaini, Gonta kundze turpināja. Jūs nudien esat it kā savaldīti. Paskaties, kā tu sēdi krēslā, Filipa. Parasti tu esi sakumpusi. Un tev mugurā ir kleita. Tu nekad nevelc kleitu, ja vien es tevi nelūdzu. Un Džons lasa grāmatu, nevis skatās televīziju. Tas ir pilnīgi nedabiski.

-    Bet, māt, tu man vienmēr aizrādi, lai es nesēžu sakumpusi, Filipa-2 taisnojās.

-    Un tu vienmēr saki, lai es vairāk lasu un mazāk skatos televīziju, Džons-2 piebilda. Tieši to es esmu darījis.

-   Jā, mīļais. Tev ir taisnība. Gonta kundze apsēdās uz Džona gultas malas un pievērsās abām Citurienēm, vēl aizvien pilnīgi neapzinoties faktu, ka šīs bija tikai īsto Džona un Filipas perfektas kopijas. Tātad man nevajadzētu žēloties, kad jūs darāt tieši to, ko es jums lieku, ja? Tikai esmu radusi, ka jūs abi uzvedaties pa­visam citādi.

-    Vai es pareizi saprotu? Filipa-2 jautāja. Vai tu gribi, lai mēs uzvestos slikti?

-    Nē. Gonta kundze nenoteikti pasmaidīja. Es gribēju teikt pilnīgi ko citu. Tikai nevēlos, lai jūs kļūtu pārāk labi un nebūtu vairs tādi kā agrāk. Pazaudētu savu garu.

Pašai nemaz neapzinoties, Gonta kundze precīzi bija trāpījusi problēmas vārīgajā vietā: nevienai Citurienei nav gara tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tām nav dvēseles. Bija tikai viens veids, kā Gonta kundze būtu varējusi atklāt, kā dubultajiem dvīņiem tā tas ir, uzvest viņus augšā bēniņos, lai tie varētu paskatīties uz savām dvēse­lēm. Bet tas viņai neienāca prātā. Turklāt viņas domas nomāca, protams, kas cits kā pateikt dvīņiem ne tikai to, ka viņu vecmāmiņa ir mirusi, bet arī to, ka viņa pie­kritusi būt nākamā Babilonas Zilā džine un tāpēc viņai nekavējoties nāksies pamest mājas. Un, sapratusi, ka Dženijai Zahertortei bija taisnība un nav vairs nekādas jēgas ievērot piesardzību, Gonta kundze skaidri un gaiši pavēstīja viņiem šo ziņu kā viņas pašas māte to bija darījusi pirms daudziem gadiem.

-    Tas nozīmē, ka man būs jāpamet mājas uz visiem laikiem, viņa teica. Man būs jāpamet jūs un tēvs un jādodas dzīvot uz Berlīni. Un, protams, uz Babilonu. Nekavējoties.

-    Domāju, ka es saprotu, Filipa-2 sacīja un noslau­cīja perfektu asaru no vaiga. Tu to darīji manis dēļ, vai ne?

-    Nē, Filipa, Gonta kundze atbildēja. Aješa vien­mēr gribēja, lai tieši es būtu viņas pēctece. Nevis tu. Visā pasaulē tiešām nav tāda iemesla, lai tu justos at­bildīga par to, kas notika.

-   Tolaik man tas likās mazliet savādi, Džons-2 rāmi piebilda, jo viņš, protams, varēja atsaukt atmiņā visu, ko atcerējās īstais Džons. Viss droši vien bija jau no­kārtots aizkulisēs. Tur Iravotumā. Viņš paraustīja plecus. Tagad tam visam ir jēga.

Lielākoties Zilā džine dzīvoja Berlīnē. Bet Iravotuma bija dīvaina vieta Babilonā, kur Zilā džine ieradās reizi gadā, lai nocietinātu savu sirdi.

Dubultie dvīņi kādu laiku klusēja, kamēr apsvēra, kā labāk reaģēt, un viņiem ātri vien nostiprinājās iespaids, ka Gonta kundzei diez vai būtu līdzēts, izrādot īpašas emocijas. Un abi nolēma, ka jaukāk, mīļāk un ne tik egoistiski būtu domāt par Gonta kundzes, nevis par savām jūtām, atvieglot mātei to, kas viņai neizbēgami bija jādara.

-    Vai tētim tu esi teikusi? Džons-2 pajautāja.

-   Nē, vēl ne. Viņa papurināja galvu. Es, protams, no tā baidos. Viņš nav tik stiprs kā jūs.

Īstenībā viņi, protams, bija daudz stiprāki, nekā viņa bija domājusi. Acīmredzot tas droši vien bija tāpēc, ka viņi ir dvīņi. Kopā dvīņiem piemīt iekšējs spēks, kādu tie bērni, kas nav dvīņi, nekad nevar iegūt vai pat ap­jaust. Gonta kundze saprata, ka viņai nemaz nevaja­dzēja uztraukties, lai to pateiktu saviem bērniem. Bet par Edvardu Gontu gan būs pilnīgi cits stāsts. Kāpēc viņa to nebija apjēguši līdz šim? Tieši par savu vīru viņai vajadzēja uztraukties, nevis par bērniem. Kas ar viņu notiks? Kā viņš tiks galā? Kā varēs dzīvot tālāk bez viņas?

Vēl aizvien maldīgi uzskatīdama dvīņus par saviem mīļajiem bērniem, Gonta kundze apskāva abas Citurie­nes, noskūpstīja viņus uz galvas, kas spēcīgi un nepa­rasti smaržoja pēc šampūna, un, varbūt mazliet vīlusies par abu reakciju jo, kaut arī apbrīnoja savu bērnu spēku, viņa būtu pateicīga kaut vai par dažām asarām, centās saglabāt bravūrīgu stāju.

Un tad viņa uzminēja, kas notiek. Aplami.