Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Virpuļviesulis līkumoja lejup pa ieleju, pārlaizdamies pāri tūristu kopmītnei, un vēja aste norāva rievotos metāla jumtus vannasistabām un tualetēm. Apakšā sēdošo sapīkums un apmulsums bija skaidri redzams virpuļviesuļa pasažieriem. Par spīti vēdergraizēm, pat Dibaks pamanījās iesmieties.

-    Man vajadzētu ļaut tev vadīt virpuļviesuli biežāk, Džon, viņš teica.

-    Mēs esam pārāk zemu, Filipa aizrādīja. Visi mūs var redzēt.

Tā bija taisnība. No zemes visi varēja redzēt trīs bēr­nus un vienroci vīrieti ērti sēžam kustīgajā virpulī. Sa­tiksmes policists veltīgi mēģināja novirzīt viņus tālāk no rosīgā Durbaras laukuma un izvairoties pieliecās, jo satelītantena, ko virpuļviesulis bija norāvis no kāda burgeru bāra, lidoja uz viņa pusi. Celtnieki, kas krāva ķieģeļus un raka smiltis pie vēl nepabeigtās Hilarija un Tenzinga "Bāzes nometnes" viesnīcas, pajuka, kur kurais. Un jebkurā citā pilsētā, izņemot Katmandu, no­teikti būtu sācies haoss. Bet Nepālas galvaspilsēta ir pazīstama ar savu iecietību un bezrūpību. Īstenībā tikai daži cilvēki reaģēja negatīvi, redzot četrus rietumniekus lidojam pa gaisu ar sakrustotām kājām. Daudziem tas bija pirmais iespaids pēc ierašanās Katmandu, un, pēc viņu domām, tie bija četri meistari, kas pārvaldīja jogu slepeno lidošanas mākslu, kas ir viens no transcenden­tālās meditācijas aspektiem. Šiem cilvēkiem tas šķita kā neapgāžams pierādījums tai apgaismībai, kuru viņi meklēja ašramos un tempļos. Un tā priesteri klanījās, svētie vīri pacēla rokas pret debesīm, guru aplaudēja, jogi ieņēma lotosa pozu un sāka lēkāt pa mauriņiem, it kā viņi arī varētu pacelties gaisā, sievietes meta ziedus, hipiji rādīja zīmes, ka viņi ir par mieru uz zemes, un apātiski smaidīja.

-    Superīgi, Dibaks teica un atbildēja ar līdzīgu žestu.

-    Uz kuru pusi ir Lakava? Džons jautāja.

-    Tur, Dibaks atbildēja.

Džons paskatījās uz Dibaku, kurš, vēl aizvien būdams šausmīgi bāls, vārgi norādīja uz rietumiem. Vai tu esi drošs? Džons pavaicāja.

-    Drošs, pilnīgi drošs, Dibaks apliecināja, žultaini norīdams siekalas. Mazliet uz rietumiem, uz dienvi­diem un tad taisni līdz pusdienlaikam.

Nepāla ir pasaules augstāko kalnu mājvieta, starp tiem Everests, K2, Makalu un, iespējams, visgrūtākais pārbaudījums kāpējiem Anapurna. Ceļš nesa virpuli pāri Anapurnas ledāju dienvidu malai, un tur ceļotāji saskrējās ar agrīnu musonu vēju, kas, par spīti Džona izmisīgām pūlēm, sāka virzīt viņus ziemeļu virzienā uz Himalaju piekalnēm.

-   Mēs novirzāmies no kursa! Filipa iesaucās.

-    Es zinu, viņš teica. Bet diemžēl neko nevaru līdzēt.

Ne Filipa, ne Dibaks nekādi nevarēja nākt viņam palīgā, jo tikai tas džins, kas radījis virpuļviesuli, var to vadīt.

-    Mums jātiek laukā no šīs vēja pūsmas, Dibaks sacīja.

-    Es neuzdrīkstos celties augstāk, Džons paskaid­roja. Vai neesat pamanījuši? Sāk kļūt aukstāks. Viņš palūkojās lejup. Nolaisties zemāk arī nešķiet diez ko laba ideja. Lejā ir sniegs. Bet, jo tuvāk viņi dreifēja Anapurnas sniegotajām nogāzēm, jo Džonam kļuva auk­stāk, līdz viņš vairs nespēja uzturēt virpuļviesuli un viņi bija spiesti nolaisties ledus laukā uz kalna skarbās ziemeļu puses aptuveni desmit tūkstoš pēdu zemāk par virsotni.

Griezīgs vējš brāzmām pūta no augšas, dzeldams sejā smalku sniegu un atdzesēdams viņu locekļus līdz džiniem tik svarīgajām kaulu smadzenēm. Un bez jeb­kādiem līdzekļiem, lai iedegtu uguni, nebija nekādu iz­redžu atgūt pietiekamu ķermeņa temperatūru un atkal likt lietā džina spēku. Arī milzīgajā sniega ielejā nebija ne miņas no kāda tūrista vai kalnākāpēja, kas varētu nākt viņiem palīgā ar kaut ko tik vienkāršu kā karsts dzeramais. Drīz vien visiem četriem bija skaidrs, ka viņi nomirs no aukstuma, ja kāds ātri neatsteigsies viņiem palīgā.

-   Vai tas nav apbrīnojami? Grounins iejautājās. Viņš apsēdās liela ledus bluķa paēnā, iebāza roku padusē un apvaldīja zobu klabēšanu tik vien, lai piebilstu Dibaka virzienā: Nekas nav drošāks, tu teici. Un es biju tik stulbs, ka tev noticēju.

-    Tā nav mana vaina, ja viņš neprot pienācīgi lidot, Dibaks taisnojās. Viņam būtu vajadzējis doties uz dienvidiem un tad uz rietumiem. Tā mēs būtu izvairī­jušies no šīs vēju sistēmas.

-   Es skaidri atceros, ka tu teici, lai no sākuma dodos uz rietumiem un tad uz dienvidiem, Džons centās pārkliegt vēju.

-    Nevaino mani, Dibaks atcirta.

-   Neviens te netiek vainots, Filipa iejaucās. Tam nav nozīmes. Ja vien kaut ko neizdomāsim, turklāt labi drīz, mēs te nomirsim no aukstuma. Viņa apsēdās bla­kus Grouninam un piespiedās cieši viņam klāt, veltīgi pūloties sasildīties.

Lieli, pūkaini mākoņi jau aizsedza sauli, un tempe­ratūra tagad kritās tik strauji kā akmens, un visiem matos parādījās sarma.

Kad Grounins atkal ierunājās un viņa ķermeņa sil­tums izlauzās aukstajā Himalaju gaisā, viņa elpa izska­tījās pēc džina transubstanciācijas. Ja kādam ir tā ārkārtas vēlēšanās, šis būtu īstais laiks to lietot, viņš teica.

Neviens no trim džinu bērniem neatbildēja.