Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   Tev nevajadzēja vakarvakarā apēst visu to kariju, sacīja Grounins, aiz apmierinājuma visai pacilāts, ka viņam bijusi taisnība par "ārzemju ēdienu". Es tak tev teicu, lai tu neēd to indiešu draņķi. Uzdrošinos pie­bilst, ka tagad tev vairs neliekas tik smieklīgi, jaunais cilvēk, ja es ēdu sterilizētu bērnu barību, nevis visu to riebeklību, ko jūs rijāt vakarvakarā.

-   Tas nevar būt karijs, no kā viņš jūtas slims, Filipa iebilda. Mēs visi trīs to ēdām. Es, Džons un Dibaks. Un es jūtos lieliski.

Džons klusēja, juzdamies vainīgs un cerēdams, ka neviens neatcerēsies Grounina vēlēšanos iepriekšējā dienā, kaut Dibakam būtu jutīga māga. Džons īstenībā nemaz nebija domājis piepildīt šo vēlēšanos, bet, pirmo reizi pēc ilga laika pilnībā pārvaldīdams džina spēku un vēl joprojām būdams mazliet noguris pēc garā lido­juma no Londonas, viņš nejauši bija licis tai piepildīties. "Sublimāla vēlēšanos piepildīšana", tā Nimrods sauca to, ja nepieredzējis džins piepildīja vēlēšanos, galīgi to neapzinādamies. Šokēts viņš aptvēra, ka Grounina vē­lēšanās droši vien bijusi tik tiešām īsta.

-   Vai tu gluži vienkārši nevari vēlēties, lai tas pāriet? viņš Dibakam jautāja. Ar džina spēku.

-    Domā, ka neesmu jau mēģinājis?

Džons pamāja ar galvu. Atklāti sakot, viņš ar savu džina spēku pats bija mēģinājis izārstēt Dibaka vēderu, bet, nebūdams īsti pārliecināts, ko dara, nodomāja, ka droši vien ir kaitējis vēl vairāk. Par to nebija iespējams pārliecināties.

-    Jums pašiem nāksies izveidot virpuļviesuli, Di­baks nočukstēja. Jūtos pārāk slims, lai to izdarītu. Uztvēris šaubu pilno skatienu, ko dvīņi pārmija, viņš piebilda: Tikai mieru. Jums viss izdosies. Tas nav nekas īpašs. Turklāt kaut kur jums ir jāsāk, un šī ir tikpat laba vieta kā jebkura cita.

Grounins purināja galvu. Ja jums nav nekas pretī, viņš teica, es tomēr izvēlēšos lidmašīnu.

-    Neuztraucieties, Grounina kungs, Dibaks nočuk­stēja, satverdams vēderu. Es viņiem izstāstīšu, kas jādara. Viņš vārgi pasmaidīja. Padomājiet par to. Ja avarē lidmašīna, pār jums gāžas asas metāla driskas. Bet, iebrāžoties virpuļviesulī, jūs apņem gaiss. Nekas nav drošāks par gaisa spilvenu, ticiet man.

Grounins aizvēra acis un pamāja ar galvu. Es tikai zinu, ka to nožēlošu, viņš teica. Klausieties, es zinu, ka to nožēlošu.

Viņi uzkāpa stāvā paugurā pilsētas rietumu daļā. No paugura pavērās plašs skats uz Katmandu ieleju, kas reiz, kā bija teikts Filipas ceļvedī, esot bijis čūsku apsēsts ezers. Paugura virsotnē atradās Svajambu Ganapati templis, kuru bija apsēduši pērtiķi, svētceļnieki un tū­risti. Tālāk no tempļa, blakus autostāvvietai, viņi atrada klusu vietu, kur Džons ķērās pie virpuļviesuļa grieša­nas. Viņa pirmais mēģinājums apsvieda kādu mašīnu uz jumta, un nākamais nevadāms aiztraucās projām, vajājot dažus pērtiķus līdz pat Dabas muzejam paugura dienvidu pakājē.

-   Baigā cūcība! Grounins žēlojās. Tevis dēļ, Džon, mūs visus arestēs. Pie Svētā Pētera, dabū to gatavu, iekams kāds mūs nav pamanījis.

-    Mēs jau esam pamanīti, Filipa teica un norā­dīja uz stāvvietu, kur kāds vecs mūks sarkanā tērpā sparīgi klanījās pret viņiem, rokas godbijīgi salicis sev priekšā un murminādams lūgšanu. Turpini, Džon, viņa piebilda. Tagad ir par vēlu raizēties par to, ko viņš domās.

-    Izskatās, ka tu viņam šo dienu esi padarījis par notikumu, Grounins piezīmēja, kad ar trešo paņē­mienu Džonam izdevās viņus visus pacelt no zemes ar pamatīgu virpuļviesuli. Domāju, ka esi stiprinājis viņa ticību, lai arī kam viņš ticētu.

-    Man prieks par to, Filipa paziņoja un līksmi pa­māja mūkam, kurš tāpat pavēcināja pretī.

-    Un to sauc par dievu kaujas ratiem, Grounins īgni nomurmināja, mēģinādams pie kaut kā pieturēties, taču atklāja, ka no tukša gaisa nekāds atbalsts neiznāk. Baigā cūcība!

Kad virpuļviesulis sagrīļojās zem viņiem un uzņēma ātrumu, it kā to vilktu neredzami zirgi, Dibaks skaļi novaidējās. Brītiņu vēlāk viņš paliecās uz vienu pusi un, Filipai par riebumu, izvēmās dažiem tūristiem uz galvas.

-   Vai jūties labāk? viņa skarbi noprasīja.

Dibaks vārgi pasmaidīja. Jā. Mazliet.

-    Nabaga tūristi, viņa noteica.

Bet Džona virpuļviesuļa un Dibaka vēdera kaitējumi vēl nebija galā. Gaisa plūsmai strauji virzoties augšup, Džons mēģināja to pagriezt ap savu asi, liekot virpuļviesulim tik dramatiski sasvērties, ka viņi gandrīz nokrita no tā.

-    Uzmanīgi! Grounins iekliedzās. Tu mūs visus nometīsi zemē!

-   Piedodiet, Džons sacīja. Dibaks atkal izvēmās, šo­reiz uz tā paša pērtiķu bara, ko Džona pirmais virpulis bija nodzinis lejā no paugura.

-    Izlīdzini gaitu, Dibaks deva padomu, noslaucī­dams muti piedurknē. Atspied papēžus pret vēju. Tas palīdzēs sakoncentrēt domas uz to, ko tu dari.

Džons darīja, kā likts, un dziļi iegrūda papēžus mu­tuļojošajā gaisā. Virpuļviesulis uzreiz iztaisnojās.

-    Ne tik daudz, Dibaks pamācīja.

-    Man šķiet, ka sāku to apjēgt, Džons kliedza, jo tikmēr vēja troksnis bija kļuvis diezgan skaļš.

-    Ej nu! Es tā ceru, Grounins norūca. Ja tas tā turpināsies, man nāksies atvadīties no savām brokas­tīm.