Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Neesam vis. Atcerieties, ko teica puisis viesnīcas recepcijā, Dibaks atgādināja. Viņš uzlika pirkstu uz kartes un virzīja to no Katmandu uz Utarpradešu. Pēc viņa teiktā, mums vajadzētu savus meklējumus kon­centrēt šeit.

-    Baidos, ka zēnam ir taisnība, Grounins dvīņiem sacīja. Arhitektu valodā runājot, mēs esam mazliet novirzījušies no projekta. Viņš atvēra bērnu barības burciņu tas bija vienīgais ēdiens, ko viņš jebkad lie­toja, kad bija projām no Anglijas, un sāka ēst.

Dibaks saviebās. Es nezinu, kā jūs to varat dabūt iekšā, viņš teica.

-   Nekas liels tur nav, Grounins atbildēja. Jāatver mute un jāiebāž karote.

Dibaks iesmējās. Bet tas ir draņķis.

-    Jaunais cilvēk, es ēdu šo draņķi, kā tu to sauc, jo mans vēders nespēj paciest neko no tām ārzemju riebeklībām. Karijus un sazin ko vēl. Šis ir sterilizēts. Ēdiens, ko var dot bērnam ar tīru sirdsapziņu. Un drošāku ēdienu vispār nevar dabūt.

-    Bērnam? Dibaks vēl aizvien smējās. Es to ne­dotu pat sunim.

Grounins sarauca pieri. Varbūt tad, ja tev būtu jutīga māga, tas neliktos tik smieklīgi, jaunais cilvēk. Īstenībā es vēlētos, kaut tev tāda būtu, vismaz tad pa­zustu tas stulbais smīns no tavas sejas. Grounins, kam toreiz vēl pienācās viena vēlēšanās, sen nebija džinu sabiedrībā ievērojis piesardzību, lietojot šo vārdu. Tad, ja tev laimētos, tu saprastu, kā varētu justies manā vietā.

-    Pasakiet to vēlreiz, Dibaks teica.

-    Ja tev laimētos…

-    Ja tev laimētos. With any luck. Dibaks pagrāba Kilikrenkija vēstījuma atšifrējumu. Jā, laime. Ar pirkstu vilkdams līdzi vārdiem, viņš sāka skaļi lasīt: "…un aizbēgu uz šo briesmīgo posta vietu, kur, iespē­jams, miršu no savu ienaidnieku rokas. Bet pašlaik man uzsmaidījusi laime. But I am in luck now.

Viņš atgriezās pie kartes, kas karājās pie sienas, un tad aiz pārsteiguma skaļi iekliedzās, uzvaroši paceldams gaisā dūri. Pēkšņi viņš bija daudz labākās domās par sevi. Viņš bija izpratis kaut ko svarīgu, turklāt pats! Tā bija ļoti patīkama atziņa, jo līdz šim visu izdomāja Filipa. Vai reizēm Džons. Beidzot viņš varēja atgūt savu labo slavu.

-   Tā tas ir! viņš sauca. Tā tas ir! Tas ir tik vienkārši. Jābrīnās, ka jūs to līdz šim neesat iedomājušies.

Džons brīdi bezkaislīgi pavērās kartē, papurināja galvu, paņēma tibetiešu lūgšanu riņķi un draudīgi to novicināja. Vai tu mums beidzot pateiksi, par ko tu runā? viņš noprasīja. Vai arī vajadzēs to izsist no tevis ar šo riņķi?

-    Re, kur ir atbilde, Dibaks teica, ar pirkstu baks­tīdams kartē. Pulkvedis Kilikrenkijs izveidoja kalambūru. Vārdu spēli. Viņš negribēja teikt, ka "pašlaik man uzsmaida laime" in luck now. Viņš centās dot ziņu, ka atrodas Lakavas pilsētā in Lucknoiv. Šeit Utarpradešā Ziemeļindijā. Un tikai trīssimt jūdzes uz dienvidrietu­miem no vietas, kur mēs esam pašlaik.

Džons, Filipa un Grounins piegāja aplūkot karti, ka­mēr Dibaks aiz prieka turpināja lēkāt kā negudrs.

-    Nevaru ciest, ja viņam ir taisnība, Filipa atzinās un pasniedzās pēc sava ceļveža.

-   "Ziemeļindijas pavalsts Utarpradešas galvaspilsētu Lakavu," Filipa lasīja, "iespējams, vislabāk atceras pēc 1857. gada notikumiem, kad tās britu iedzīvotāji tika aplenkti uz pieciem mēnešiem Pirmajā neatkarības karā vai, kā to reizēm mēdz dēvēt, Lielajā dumpī."

-   Tas viss sakrīt ar gadskaitļiem, ko mēs jau zinām, Džons piezīmēja.

-    Protams! Dibaks nepacietīgi attrauca, lai netiktu apstrīdēts viņa risinājums, jo tagad vajadzētu nekavē­joties pievērsties sārtā cietokšņa un pazudušā Kobru karaļa meklējumiem.

Filipa pārlapoja ceļvedi. Šķiet, ka šeit nav pieminēts sārts cietoksnis Lakavā, viņa paziņoja.

-    Mēs to atradīsim, kad tur nonāksim, Dibaks ne­atlaidās.

-   Neērta vieta, lai to sasniegtu ar lidmašīnu, Grou­nins teica, pētīdams karti. Es tā domāju, ka mums uz turieni būs jālido caur Kalkutu.

-    Tas nevar būt! Dibaks protestēja. Kalkuta ir gluži pretējā virzienā. Starp citu, kurš te ieminējās par lidmašīnu?

-    Es ceru, ka tu neierosini turp doties ar virpuļviesuli, Grounins sacīja.

-   Mēs esam atguvuši savu spēku pilnā mērā, Dibaks teica un paraustīja plecus. Kāpēc gan ne?

-    Nekad agrāk neesmu veidojusi virpuļviesuli, Fi­lipa atzinās.

-    Es arī ne, Džons piebalsoja.

-    Bet es esmu, Dibaks sacīja. No Palmspringsas Kalifornijā uz manas vecās krustmātes Felisijas māju pie Hudzonas upes.

-   Tas tev gandrīz neizdevās, Filipa atgādināja. Vis­maz tu tā teici.

-     Tikai tāpēc, ka biju nokļuvis pārāk tālu ziemeļos. Man vajadzēja turēties vairāk uz dienvidiem, kur ir siltāks. Doties uz Floridu un tad augšup gar Austrumkrastu. Turklāt pašlaik mēs esam Indijā, un, ja gadī­jumā neesat ievērojuši, te ir karsts. Nav iespējams, ka šai valstī mans džina spēks izsīktu.

Bet nākamajā dienā, kad viņi bija izlēmuši lidot uz Lakavu, sāka streikot nevis Dibaka džina spēks, bet gan viņa vēders. Viņš pamodās, juzdamies galīgi slims. Sajūta ir tāda, it kā kāds žņaudzītu manas iekšas, viņš samulsis teica.