Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   Varu pateikt, ka tā celtne jūsu gleznā nav Nepālā, Padma sacīja. Man tā izskatās vairāk pēc cietokšņa Ziemeļindijas pavalstī Utarpradešā, kas atrodas tieši dienvidos no Nepālas. Bet pat tad, ja jūs dotos turp un meklētu šādu cietoksni, kā jūs to darāt, tas nozīmētu meklēt adatu siena kaudzē. Indijā ir vairāk cietokšņu un piļu, nekā iespējams iedomāties. Baidos to teikt, bet jūs esat izvirzījuši sev ārkārtīgi grūtu uzdevumu.

Mazais kvartets devās uz savām istabām, un vienīgi atgūtais džinu spēks bērniem neļāva pavisam zaudēt drosmi, jo Katmandu valdīja smacējošs karstums. Grou­ninam bija pārlieku karsti, un drīz vien viņš gauži žēlojās tiem pašiem bērniem, kurus pavadīt bija uzstājis. Ne­saprotu, kāpēc es ļāvu sevi pārliecināt braukt šurp, viņš teica. Neatceros, ka jebkad būtu pārcietis tādu karstumu. Nudien neatceros.

Ar savu džina spēku Džons pagatavoja Grouninam lielu elektrisko ventilatoru, kas, šķiet, lika viņam justies mazliet labāk, vismaz tik daudz, lai viņš pārtrauktu gausties. Tad Džons pievērsa uzmanību Kompānijas gleznai, kuru Filipa bija izklājusi uz galda viņa istabā, un jo sevišķi mulsinoši izlocītajam čūsku juceklim pa­pīra lapas apakšā.

-    Vai tev jau ir kāda nojausma, ko tas nozīmē? viņš jautāja māsai.

Filipa noraidoši papurināja galvu. Viņa ļoti maz spēja saprast no grāmatas par kodiem un šifriem, ko bija lasījusi Rakšasasa kunga bibliotēkā. Grāmata viņu bija samulsinājusi vairāk nekā jebkad. Pagaidām ne, viņa domīgi nomurmināja. Vienīgi tas, ka šis nevar būt ļoti grūts kods. Kāpēc gan citādi Kilikrenkijs būtu šo vēsti rakstījis ar neredzamo tinti?

-    Laba doma, Grounins atzina.

-    Tas man kaut ko atgādina, Džons sacīja, cieši skatīdamies uz dejojošo čūsku rindu. Bet kaut es zi­nātu, ko. Un pēkšņi viņš atcerējās. Kā es teicu? Protams, es zinu, ko tas man atgādina. Kāpēc par to neiedomājos agrāk, kad mēs bijām bibliotēkā? Un es vēl skaitos Šerloka Holmsa cienītājs! Tas ir tieši tāpat kā "Dejojošo vīru piedzīvojumā". Tas ir viens no slave­nākajiem stāstiem, ko Konans Doils jebkad sarakstījis. Vienīgi vīru vietā ir šīs dejojošās čūskas.

Dibaks novaidējās kā fagots un izbolīja acis. Vai tu mums nepaskaidrotu, ko tu tur muldi? viņš jautāja, draudīgi vicinot tibetiešu lūgšanu riņķi, kcf bija pacēlis no kafijas galdiņa. Vai arī man nāksies to izsist no tevis?

-    Nē, liecies mierā un vienreiz centies kaut ko iemā­cīties, Grounins pārtrauca Dibaku. Džonam ir tais­nība. Klausies, tev ir taisnība, mūsu Džon. Tās čūskas ir gluži kā dejojošie vīri un tas Šerloka Holmsa stāsts. Viņš nikni uzmeta acis Dibakam. Ja vien mēs būtu iedomājušies atvest vienu eksemplāru no Londonas, ta­gad varētu palūkoties, kā rakstnieka spalva atrisināja to kodu.

-    ABECEDARIANS! Džons iesaucās, un uz galda parādījās četri Šerloka Holmsa atgriešanās eksemplāri stāstu krājums, kurā ietverts arī "Dejojošo vīru piedzī­vojums". Tas bija tas pats izdevums plānajos vāciņos, kāds atradās Džona grāmatplauktā Ņujorkas mājās.

-    Re, tieši tas, kas vajadzīgs, Grounins uzslavēja.

-    Elementāri, manu mīļo Grounin, Džons sacīja.

-   Es ierosinu visiem tagad izlasīt stāstu. Klausieties, izlasīsim stāstu un tad liksim kopā prātus, lai atrisinātu noslēpumu, kas ir mūsu acu priekšā. Tieši tā, kā to būtu darījis Holmsa kungs.

Dibaks atkal novaidējās. Ko? Vēl lasīt? Rādās, ka vienīgais, ko esmu bijis spiests darīt, kopš ar jums sapi­nos, ir lasīt visādas stulbas grāmatas. Viņš saniknots papurināja galvu. ZIGOBRANČIEITS! Es vēlos, kaut es zinātu, ko šis kods nozīmē un kā tas darbojas.

-     Vēlēšanās tā nekad nepiepildās, Džons iesmē­jās. Tev vajadzētu pārlasīt Bagdādes likumus, viņš Dibakam ieteica. Ceturtā nodaļa, trešā apakšnodaļa, pirmais paragrāfs. "Nevar vēlēties to, ko nezina. Var vēlēties tikai to, ko zina." Tā bija smalka atšķirība, ko tikai daži būtu spējīgi uztvert.

Dibaks to, protams, zināja, jo viņš nemaz nebija tik neizglītots vai nicīgs pret grāmatām (ieskaitot Bagdā­des likumus), kā reizēm izlikās. Es to pateicu tāpat vien, viņš paskaidroja. Nemaz nemēģināju panākt, lai tas notiek.

-    Tad kāpēc tu izrunāji savu fokusa vārdu? Filipa prasīja. Ja nemēģināji panākt, lai tava vēlēšanās pie­pildās?

-   Pieradums, Dibaks atbildēja. Tas arī viss. Tikai pieradums.

-   Un tagad, bērni, Grounins viņus pārtrauca. Viņš paņēma vienu no Šerloka Holmsa stāstu grāmatām un atlieca vāku ar tādu sparu, ka Filipa saviebās. Mums ir stāsts, kas jāizlasa. Tas ir, ja vien mums jebkad būs izredzes panākt, lai piepildās Dibaka vēlēšanās.

Dibaks iekoda lūpā. Baks, viņš teica. Vienkārši Baks, labi?

Filipa uz papīra lapas bija uzzīmējusi režģi, ko vei­doja divdesmit četri kvadrāti. Katrā no tiem viņa bija attēlojusi čūsku no koda vai atstājusi to tukšu.