Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Bet kas ir šie cilvēki? Džons jautāja. Vai to tu uzzināji?

-    Domāju, ka tu, Džon, iespējams, esi vienīgais, kas tos ir redzējis. Viņi izskatījās kā tie vīrieši, kurus tu ap­rakstīji pēc zādzības mēģinājuma mūsu mājās. Oranžas drēbes. Dzeltena krāsa uz sejas. Un viens no vīriešiem, ko es redzēju Hendriksā atmiņā, valkāja tieši tādu me­daljonu, ko mēs atradām uz bibliotēkas grīdas nākamajā dienā. To, kuru mamma nosūtīja Nimrodam pa džinu iekšējo pastu.

-    Diezin, kas ar to notika? Džons prātoja. Mēs tā arī neuzzinājām, kas tas bija. Viņš mirkli iegrima domās. Zagļi nemeklēja gleznu, bet gribēja dabūt mūsu gudrības zobus. Viņš paraustīja plecus. Vis­maz mamma tā domāja.

-   Vai kāds man pateiks, par ko jūs runājat? Dibaks iejautājās.

Dvīņi izstāstīja Dibakam par ielaušanos viņu mājā Austrumu 77. ielā un par medaljonu ar kobras attēlu.

-    Ar kobru? Dibaks pārjautāja. Tā čūska Kom­pānijas gleznā ir kobra. Pareizāk sakot, karaliskā kobra.

-   Paklau, Bak. Tā čūska, ko tu redzēji uz Benermena salas, Filipa sacīja. Nedomāju, ka tā bija varapiere. Manuprāt, tā arī bija kobra. Kad biju Hendriksā ķer­menī un prātā, es ievēroju, ka viena no čūskām izbēga, kad slepkavas devās projām, un viņiem nācās to pamest. Tāpēc Hendrikss uzrāpās uz grāmatu skapja.

-    Manuprāt, pienācis laiks apskatīt to Kompānijas gleznu, Džons ierosināja. Vai jums tā neliekas?

Atgriezušies dzīvojamā istabā, viņi apsēdās pie rū­cošā kamīna, un glezna bija izklāta uz grīdas viņiem priekšā.

Tas bija akvarelis, kas attēloja ainavu, kura atgādi­nāja Indiju britu vietvalžu laikā. Fonā klints virsotnē iespaidīgi slējās liels sārtu akmeņu cietoksnis. Priekš­plānā vairāki nikna izskata indieši dejoja apkārt lielai, kapuci izplētušai kobrai, kura, saslējusies uz astes, šķita gandrīz tikpat gara kā viņi. Ilgu laiku trīs jaunie džini rūpīgi to pētīja, pārcilādami visādas teorijas.

-    Spriežot pēc izskata, Džons piezīmēja, grūti saprast, kāpēc Hermani Gēringu un tos čūsku cilvēkus varēja interesēt viens un tas pats.

-    Izņemot to, ka mēs jau zinām, kas interesēja Gē­ringu, Filipa sacīja. Dārgas gleznas. Briljanti. Zelts. Viss, kas maksā lielu naudu.

-    Bet šī glezna nemaz nav dārga, Dibaks aizrādīja. Tūkstoš piecsimt dolāru. Tik daudz tā varētu būt vērta, kā teica eksperts no muzeja.

-   Varētu būt, Džons atkārtoja. Pat eksperti reizēm kļūdās.

-   Bet man šķiet neiespējami, ka šī glezna būtu vērta vairāk nekā Leonardo da Vinči zīmējums, Filipa iebilda. Vai jums tā neliekas?

-   Nē. Džons pacēla gleznu kā laikrakstu un uzma­nīgi to apskatīja. Nav nekādas jēgas, viņš teica.

-    Esi uzmanīgs, Filipa viņu brīdināja. Tu esi pā­rāk tuvu ugunij.

Bet Džons neklausījās. Viņš mēģināja saskatīt rakstu uz medaljoniem, ko indieši nēsāja ap kaklu. Viņš nemaz neievēroja, cik tuvu ugunij viņš atradās un cik ļoti bija sakarsis papīrs, uz kura vecais akvarelis bija uzgleznots.

-   Džon! Piesardzīgāki Tu to sadedzināsi! Filipa tieši laikā izrāva gleznu no brāļa bezrūpīgā tvēriena. Viņa sāka Džonu rāt un tad aprāvās. Kaut kas ar gleznu notiek.

Viņi cieši ieskatījās un redzēja, ka Filipai bija tais­nība. Tiešām, ar gleznu kaut kas notika vai, pareizāk sakot, ar papīru, uz kura tā bija uzgleznota. Tieši virs sārtā cietokšņa sāka parādīties zīmju rinda neredzams vēstījums, ko karstums bija padarījis salasāmu.

-    Oho! Džons iesaucās. Slepens uzraksts.

Filipa vēlreiz paturēja gleznu uguns tuvumā un ļoti uzmanīgi ļāva karstumam viscaur sasildīt papīru, lai nekas no vēstījuma nepaliktu neredzams. Beidzot, kad visa aina bija skaidra, viņi atkal nolika gleznu uz grīdas un cieši nopētīja uzrakstu.

-   Tas nemaz nav raksts, Dibaks beidzot nosprieda.

-    Tās ir rindas ar dejojošām čūskām. Katrai pie astes ir cipars.

-    Izskatās pēc kricelējuma, Džons sacīja.

-   Tikai neviens nebūtu nopūlējies zīmēt kricelējumu ar neredzamo tinti, Dibaks iebilda.

-    Un neviens neizdarītu slepkavību vienkārša kri­celējuma dēļ, Filipa teica. Nē, nav šaubu: dejojošās čūskas kaut ko nozīmē.

-   Varbūt tas ir kāds kods, Džons ieminējās.

-    Tieši tā, Filipa piekrita. Un mums tas jāatri­sina, ja gribam uzzināt, kas tas ir. Viņa nopūtās. Ja vien Rakšasasa kungs nebūtu devies izbraukumā. Varu saderēt, ka viņš varētu ieviest kādu skaidrību par to, ko tas nozīmē un kas tie cilvēki ir.

-    Nevar būt, ka viņš devies projām uz ilgu laiku, Džons sacīja. Vai Grounins neteica, ka viņš atstājis savu lampu Londonā?

-    Pareizi, viņš to atstāja, vai ne?

-   Tādā gadījumā, Džons secināja, viņš un Nimrods varētu būt jau atgriezušies mājās, kad mēs ieradīsimies Londonā.

-    Londonā? Dibaks iesaucās. Kurš kaut ko teica par Londonu?

-    Vai tu gribi palikt šeit? Džons jautāja. Tie cil­vēki, kas nogalināja Maksu, varētu atgriezties.

-   Bet kā mēs tur nokļūsim? Virs Atlantijas ir auksts. Un es netaisos riskēt un lauzt sprandu, atkal lidojot ar virpuļviesuli.

-    Ir arī citi veidi, kā lidot, Bak, Filipa aizrādīja.

-    Pat džiniem.