Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   Jā, nudien, biju piemirsis, Rakšasasa kungs atbil­dēja, uzsmaidīdams Nimrodam. Mēs tiešām paņēmām līdzi krājumus, vai ne? Atgādini man, kur tu atstāji mūsu vedumu.

-   Atļāvos to ielikt tempļa laivā. Nimrods uzsmaidīja trim priesteriem. Ceru, ka viss ir kārtībā.

Trīs priesteri paklanījās Nimrodam, it kā lai norā­dītu, ka no viņu puses nav nekādu iebildumu.

-   Tad mums labāk aši doties ceļā, Rakšasasa kungs mudināja. Iekams šai karstumā piens nav saskābis.

Čaterdžī kungs uzņēmās laivas stūrēšanu. Mukerdžī kungs nenolaida acis no Sanderbensas kartes. Tā sauca milzīgo mangrovju purvu, uz kuru viņi brauca. Baner­džī kungs bija notupies laivas pakaļgalā, vērodams, vai tuvumā nav tīģeru, jo bija zināmi gadījumi, kad tie peldējuši pakaļ laivām un uzklupuši nepiesardzīgiem zvejniekiem.

Sanderbensa platības ziņā ir lielākā mangrovju audze pasaulē un mājvieta vairāk nekā tūkstoš tīģeriem, kas šķiet daudz, tomēr kādreiz to bija, iespējams, divdes­mit reižu vairāk. Daudzi no Sanderbensas tīģeriem ir cilvēkēdāji pēc dabas, nevis izsalkuma spiesti. Vīrietis vai sieviete, bet visbiežāk bērns mangrovju mežos ir viegli iegūstama un garda maltīte izsalkušam tīģerim, un vietējie par to nemaz īpaši neuztraucas.

Vieta, kur todien divi tīģeri bija nogalinājuši medus vācēju, to pierādīja pēdu nospiedumi dubļainajā krastā bija iezīmēta ar medus podu, ačgārni uzliktu uz garas kārts. To ieraudzījis, Caterdžī kungs izslēdza motoru un stūrēja garo, šauro laivu uz krastu, kur vī­rietis bija saplosīts. Tikmēr jau metās tumšs, un abiem džiniem bija skaidrs, ka trīs priesteri kļūst ļoti nervozi jo mangrovju mežā krēsla ir bīstams laiks. Tieši tad tīģeri dodas medībās. Tiklīdz visi krājumi bija izkrauti, Nimrods lika tiem atirties no krasta.

-   Atgriezieties rītausmā, viņš tiem teica.

-    Mēs nevaram jūs šeit atstāt, Caterdžī kungs iebilda.

-    Tas ir ļoti bīstami, Mukerdžī kungs teica.

-    Jūs abus nogalinās un apēdīs, Banerdžī kungs apgalvoja.

-    Neuztraucieties par mums, Nimrods uzstāja.

-    Bet jums nav šautenes.

-   Jums nav nekāda ieroča.

-    Kā jūs nogalināsiet spoku tīģerus ar toveri, kas pilns ar pienu?

-    Es arī to gribētu zināt, Nimrods atzinās, pama­nījis Rakšasasa kunga mirdzošo acu skatienu.

Vecais džins iesmējās. Skaidrs, ka ne viena vien laba vista ir izņemta no noplīsuša maisa, viņš sacīja. Jūs tagad pazūdiet, iekams neesam pārdomājuši un lūguši palikt kopā ar mums.

To izdzirduši, trīs priesteri ātri devās ceļā, acīm re­dzami nobijušies no domas, ka nakts būtu jāpavada purvā.

-    Mums ir vajadzīgs sargtornis, Rakšasasa kungs Nimrodam teica, kad laivas troksnis bija izgaisis. Lai sadzirdētu un saredzētu tīģerus. Tam vajadzētu būt vismaz piecdesmit pēdu augstam un ideālā gadījumā nomaskētam. Varbūt ar prožektoru. Un ar pāris ērtiem atzveltnes krēsliem. Tajā vajadzētu būt piederumiem tējas gatavošanai un brillēm vai binoklim, ar ko var redzēt tumsā.

Nimrods ķērās pie Rakšasasa kunga vēlmju īstenoša­nas, jo tas, ņemot vērā lielo vecumu, savu spēku lietoja tikai ļoti reti. QWERTYUIOP! Nimrods iesaucās, kad beidzot bija apmierināts, ka ir iztēlojies drošāko, slepenāko un ērtāko sargtorni, kāds vien iespējams. Pēkšņi vietā, kur iepriekš bija tikai koki un krūmi, dubļi un ūdens, parādījās džina uzburtā būve, kas slējās virs galvas kā maza raķešu palaišanas iekārta. Kad viņu naktspajumte bija gatava, Nimrods ņēmās vērot, kā Rakšasasa kungs lej pienu, brendiju un rumu abos me­tāla toveros.

-   Tīģeru piens, Rakšasasa kungs paskaidroja, mai­sījumam pievienodams gandrīz mārciņu cukura. Viņš uzmanīgi sajauca kokteili, mazliet iesmēla krūzē un aicināja Nimrodu nogaršot.

-     Īstenībā tas ir gaužām labs, Nimrods atzina. Mazliet garšo pēc brendija Aleksandrs.

-    Ceru, ka tīģeri tev piekritīs. Nevarēju izdomāt la­bāku veidu, kā nomierināt tos pietiekami ilgi, lai mēs varētu izrīkoties kā džini šā vārda īstajā nozīmē. Galu galā viņi arī ir džini. Manuprāt, ja tas izdosies un mums veiksies, tu varētu likt lietā transmutāciju. Viņš pa­rādīja Nimrodam tērauda termosu, ko bija paņēmis no laivas. Ūn iedzīt abus tur iekšā.

Tumsa bija apņēmusi mangrovju mežu kā liels, melns, lipīgs cimds, uzburot dažādus nakts trokšņus no kokiem, līčiem un krūmainā pameža. Augstu savā sargtornī tikai kopā ar sikspārņiem Rakšasasa kungs un Nimrods sēdēja verandas krēslos, vērojot zvaigznes un mēnesnīcu un izbaudot tveicīgo karstumu. Ne viens, ne otrs nerunāja, ja neskaita kādu čukstu, un, kad meža trokšņi pieklusa, Nimrods nojauta, ka kaut kas briest. Lūkodamies tumsā uz Rakšasasa kungu, viņš manīja, ka vecākais džins, piespiedis pirkstu pie lūpām, pamāja viņam ar galvu.