Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Vai tiešām? Filipa noprasīja un, piecēlusies no kušetes, piegāja pie mirušā gorillas un sāka pētīt viņa rokas un kājas.

-    Tu taču nedomā… Dibaks ierunājās, sekodams viņai pie Maksa līķa.

-    Nekad agrāk neesmu redzējusi mirušu gorillu, Filipa teica. Un ir mazliet grūti saskatīt viņa ādas krāsu zem sudraboti melnās spalvas, bet… viņa pavēra gorillas milzīgo, ādaino roku un, papletuši lielos pirk­stus, juta, ka viņai aizraujas elpa, jo uz Maksa plaukstas gaļīgās daļas saskatīja divas melnas dūrienu pēdas. Saki man, Bak, viņa sacīja, vai tas neizskatās pēc čūskas koduma?

-    Jā, Dibaks nočukstēja, tev taisnība.

-   Tātad, Filipa secināja, lai kurš nogalināja Blenerhasitus un Strāsberga kungu, tas bija arī šeit. Meklēja tevi. Un tavā vietā nogalināja Maksu. Filipa noņēma brilles un cieši paskatījās uz Dibaku. Un tāpēc tev ir ļoti paveicies, Bak. Ārkārtīgi paveicies.

-    Nabaga vecais Makss, Dibaks nopūtās. Viņš no­rija emociju kamolu, un vēl viena asara noritēja viņam pār vaigu. Nikni, it kā dusmodamies uz sevi, Dibaks to notrauca. Vai zināt, viņš allaž bija gatavs palīdzēt, zēns piebilda. Uz viņu visādā ziņā tiešām varēja pa­ļauties.

>

Dvīni aiz bailēm salēcās, kad liels, melns kakis nolēca > " * i

no grāmatu skapja uz Maksa milzīgajām, nekustīgajām krūtīm.

-   Neraizējieties, Dibaks viņus mierināja un paņēma kaķi rokās, sirsnīgi piekļaudams to pie krūtīm, kā Filipai šķita, lai pats sevi mierinātu. Tas ir tikai Hendrikss. Viņš piederēja Blenerhasitiem.

-   Tu paņēmi viņu kaķi? Džons jautāja.

-    Drīzāk izglābu. Es nekādi nevarēju nabaga dzīv­nieku pamest, saprotat? Iespējams, policija to būtu ievietojusi dzīvnieku patversmē. Un kā lai zina, kas tādā vietā ar kaki var notikt?

-    Jā, Filipa piekrita. Un tad: Protams! viņa iesaucās, atklāsmes pārņemta. Hendriksam noteikti uisos sīkumos jāzina, kas notika! Iespējams, viņš visu redzēja! Šeit un Palmspringsā! Tev vienīgi jāpajautā viņam.

-    Tu domā, ka kādam no mums vajadzētu piešķirt viņam spēju runāt? Kā Maksam?

-   Acīmredzot tie nebūsim mēs, Filipa teica. Mums vēl aizvien ir pārāk auksts, Bak. Varbūt tu varētu to izdarīt. Dibaks papurināja galvu. Vai nevarētu?

-    Kopš ierados uz šīs salas, man pilnīgi nav spēka, viņš paskaidroja. Vai zināt, es gandrīz vispār neno­kļuvu šeit. Mans virpuļviesulis pazuda, iekams biju pie­zemējies. Te, Austrumkrastā, ir daudz aukstāks nekā rietumos. Biju to aizmirsis. Dibaks kādu brīdi maigi glāstīja kaķi. Bet arī tad, ja man būtu džina spēks, šaubos, vai varētu likt šim kaķim runāt. Man nav tādas pieredzes. Jābūt pilnīgi pieaugušam džinam kā Felisijas krustmātei, lai apveltītu dzīvnieku ar spēju runāt.

-  Pagaidi, Filipa neatlaidās. Kā būtu ar iemiesošanos kaķī? Mēs visi esam reiz iemiesojušies dzīvniekos. Tas ir gandrīz pirmais, ko mēdz darīt, kad atklāj, ka esi džins. Ja es iemiesotos šajā kaķī, varbūt varētu nolasīt vina domas. Ielūkoties vina atmiņā. Tā mēs uzzinātu, kas īsti noticis.

-    Kāpēc man tas neienāca prātā? Dibaks iejau­tājās.

-    Tāpēc, ka tu neesi tik gudrs kā viņa, Džons at­bildēja.

-   Vai šajā mājā ir sauna? Filipa jautāja. Vai kāda cita vieta, kur pietiekami sakarst, lai lietotu džina spēku?

-   Sauna? Šajā vecajā mājā? Dibaks rūgti iesmējās. Te nav pat dušas. Mājā ir milzum daudz vannu, bet nav karstā ūdens. Makss nebija nekāds izcilais sanitārtehni­ķis. Sanitārtehnika darbam gorillām nepietiek pacietī­bas. Un Felisijai diez ko nepatīk ziepes un ūdens. Viņa dod priekšroku džina spēkam, lai uzturētu sevi tīru. Viņa uzskata, ka tas liekot viņas ādai izskatīties jaunākai. Tāpēc viņa izstaro sevi: ļauj lielam karstuma apjomam izplūst no sava ķermeņa, lai iznīcinātu visus netīrumus un baktērijas uz savas ādas. Tas ir vēl kas tāds, ko var darīt, kad esi pilnīgi pieaudzis. Es reiz vēroju, kā viņa to dara. Tas ir it kā uz brīdi aizdegties. Apbrīnojami!

-   Man ienāca prātā kāda doma, Džoils žāvādamies paziņoja, jo bija jau ļoti vēls. Rīt no rīta mēs vispirms dārzā uzcelsim sviedrēšanās vigvamu. Tas ir veids, kā Amerikas iedzimtie mēdza mazgāties. Un mēs varēsim sakarst. Pietiekami, lai atgūtu savu spēku.

-    Kāpēc man tas neienāca prātā? Dibaks iejau­tājās.

-    Tāpēc, Filipa atbildēja, ka tu neesi tik gudrs kā viņš.

sfc # %

No rīta bērni sakūra milzu ugunskuru un starp kar­stajām oglēm nolika dažus lielus akmeņus. Tad viņi dārzā apglabāja nabaga Maksu.

Tās bija vienkāršas bēres bez šķirsta un bez reliģis­kas ceremonijas, tikai sekls kaps, ko izraka Džons un Dibaks, un puķes, ko saplūca Filipa. Dibaks drebošā balsī teica dažus vārdus pie mirušā gorillas kapa.