Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Tad mums būs vajadzīga nauda, pases, biļetes un tīras drēbes. Un kas notiks ar Hendriksu? Mēs vinu nevaram atstāt uz šīs čūsku apsēstās salas, tāpat arī ņemt līdzi lidmašīnā, Dibaks sprieda.

-   Man ir kāda ideja, Džons ieteicās. Vai atminies to laivinieku? viņš pajautāja savai māsai.

-   Protams, viņa atbildēja. Viņa kaķis esot nomiris. Un viņš teica, ka jūtoties vientuļš, vai ne?

Džons pamāja ar galvu. Tieši tā. Šķita, ka viņš ir labs cilvēks. Un esmu pārliecināts, ka viņam kaķis patiks.

Dibaks piekrītoši pamāja. Skaidrs, viņš teica. Izklausās labi.

-    Tad atliek vēl tikai tādi sīkumi kā biļetes, nauda un drēbes. Džons pacēla akmeni un iemeta to karstājās oglēs. Šķiet, mums vēl kāds laiks būs jāpavada sviedrēšanās vigvamā.

6. nodaļa zaĻais DERVIŠS

Sekodami Deviņu kobru kultam un no Londonas iera­dušies Kalkutā, Nimrods un Rakšasasa kungs iznāca no vēsās lidostas un priecīgi pasmaidīja, kad viņus apņēma Indijas karstums un asais, sausais vējš. Vēl nebija pus­dienlaiks, bet temperatūra jau bija sasniegusi 116 grā­dus pēc Fārenheita [1] ideāli, ja esi džins, bet gandrīz neciešami lielākajai daļai laicīgo būtņu. Pat mušas viņus netraucēja tā vienkāršā iemesla dēļ, ka kukaiņiem ne­patīk džinu asiņu spēcīgā sēra smaka. Tomēr Kalkutas daudzie ubagi bija kas cits, un ik reizi, kad mašīna, kas veda Nimrodu un Rakšasasa kungu uz viesnīcu, apstājās pie luksofora, bērni klaudzināja pie logiem, lai dabūtu dažas monētas, vai kāda hindu kulta vai reli­ģiskas grupas piekritēji mēģināja pasniegt lapiņu, kas izskaidroja meditācijas, jogas vai ājurvēdas labumus.

Abi džini pavadīja nakti Grand Hotel apartamentos un virpuļviesulī devās prom nākamajā rītā, kamēr visi vēl gulēja. (Virpuļviesulis ir džinu dabiskais pārvieto­šanās veids, nevis burvju paklājs. Neviens sevi cienošs džins negribētu tikt pieķerts lidojam ar kaut ko tik parastu kā burvju paklājs.) Viņi devās uz netālo Sagaras salu pie svētās upes Gangas grīvas, kur atrodas Deviņdesmit piecu kupolu templis.

-   Allaž esmu vēlējies zināt, kāpēc to tā sauc, Nim­rods teica, virzīdams virpuļviesuli uz liela ezera malu aiz tempļa. Vairākas reizes esmu saskaitījis kupolus, un īstenībā to ir simt vienpadsmit.

-    Viņi ir pieticīgi cilvēki, tie laicīgie, kas cēla šo templi, Rakšasasa kungs atbildēja. Protams, viņi negribēja, lai par viņiem domātu, ka viņi ir lielīgi. Sa­cīt, ka ir deviņdesmit pieci kupoli, kad īstenībā ir simt vienpadsmit, apliecina viņu pieticību. Tas un vēl fakts, ka skaitīšana šai pasaules daļā nekad nav bijusi uzska­tīta par svarīgu. Viena rūpija godīgi tiek atzīta tūkstoti vērta, kaut arī tā nemaz nav.

Tiklīdz viņi bija piezemējušies ezera krastā, Nimrods un Rakšasasa kungs savāca vairākas lielas ūdens liliju lapas un novietoja uz tām aizdegtas sveces, kā arī pāris sauju želejas pupiņu, kuras Rakšasasa kungs īpaši bija iegādājies saldumu veikalā Londonā. Tad viņi iestūma mazo flotili skaistajā, mierīgajā ezerā un gaidīja.

Tikmēr Nimrods apēda dažas želejas pupiņas. Biju piemirsis, cik tās ir garšīgas, viņš Rakšasasa kungam atzinās.

-    Tev tik tiešām ir kāre uz saldumiem, Nimrod. Bet vairāk neēd, citādi man vairs nebūs ko piedāvāt, ja viņš būs apēdis visas želejas pupiņas, ko jau esam nosūtī­juši.

-    Vai Zaļajam dervišam tik ļoti garšo želejas pupi­ņas?

-    Jā, tā gan. īpaši zaļās. Manuprāt, viņam vislabāk patīk to vienkāršība.

Beidzot pie apvāršņa parādījās kāds stāvs. Sēžot ar sakrustotām kājām uz delfīna kaut gan nemaz nav viegli tā noturēties uz šā jūras dzīvnieka viņš tuvojās, vadīdams delfīnu ar garu, melnu spieķi. Viņa ķermeni sedza tikai neliels, oranžs gurnu auts un saskaņota oranžu puķu virtene, tāpēc Zaļais dervišs atbilda sa­vam vārdam, jo viņa āda bija iezaļgani tumši brūna. Ar spēcīgo miesas būvi, gludi skūts, glīts un ar iespaidīgiem gariem, melniem matiem klēpī Zaļais dervišs, kas īste­nībā bija eņģelis, drīzāk izskatījās pēc cīkstoņa. Viņš piestāja pie krasta, kur stāvēja abi džini, taču no delfīna nenokāpa.

Rakšasasa kungs salika rokas sirds priekšā un pakla­nījās. Namaste, viņš teica, lietojot populāru indiešu sveicienu. Nimrods darīja to pašu.

-    Namaste, atbildēja Zaļais dervišs. Ar savu mazo pirkstiņu viņš pieskārās nelielam, zaļam smaragdam, kas bija piestiprināts viņam uz pieres, un pavērsa pirk­stu pret abiem džiniem. Silta, zaļa gaisma uz dažiem brīžiem apņēma viņus, sasildot viņu kaulu smadzenes un slepeno uguni dvēselē.

-    Paldies, Rakšasasa kungs sacīja. Tā bija ārkār­tīgi patīkama sajūta.

-    Un paldies par želejas pupiņām. Vai jums ir vēl?

Rakšasasa kungs pasniedza pēdējo turziņu un at­kal paklanījās. Šis ir mans draugs Nimrods, viņš iepazīstināja.

Nimrods atkal paklanījās.

-   Laipni lūdzu, Zaļais dervišs teica un iemeta mutē vēl vienu pupiņu.

-   Mēs meklējam informāciju, Rakšasasa kungs pa­skaidroja.