Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   Gorillas var maldināt, kā mēdz darīt brīvā dabā, bet tie nekad nemelo, viņš sacīja. Pat tie, kas māk runāt. Viņi gluži vienkārši neprot melot. Tas viņus padara la­bākus par lielāko daļu cilvēku, ko es pazīstu. Nemaz ne­runājot par džiniem. Ja tu kādam gorillam patīc, tad uz visiem laikiem un bez jebkādiem nosacījumiem. Tāpēc tie ir ļoti uzticami. Ja mana krustmāte būtu šeit, tad, iespējams, viņa teiktu, ka Makss bija labākais draugs, kāds vispār var būt. Es lielā mērā jūtos tāpat. Viņš ļāva man šeit palikt, neuzbāžoties ar kādiem jautājumiem un nekad nemēģināja dot man padomus. Un tas gorillas padara par tik labiem sulaiņiem. Atšķirībā no cilvēkiem, kuri pēc dabas ir diezgan pļāpīgi, gorillas prot turēt muti un cienīt kāda cita vientulību.

Filipa piepeši aptvēra, ka Dibaks runājot skatījās uz viņu. Tāpēc meitene kāroja zināt, vai Dibaks nebija uz­minējis, cik ļoti viņa gribēja uzdot jautājumu par zēna māsu Faustīnu.

-    Izsaku līdzjūtību par to, kas notika, Maks, viņš beigās piebilda. Man tiešām ļoti žēl. Man tevis pie­trūks, veco zēn. Tu biji īsts džentlmenis.

Tad, Filipai par pārsteigumu, Dibaks noslaucīja acis ar tīru kabatlakatu. Viņa nebija izbrīnīta, redzot viņu atkal raudam. Bet viņa jutās šokēta, atklājot, ka viņam ir tīrs kabatlakats.

Kad bēres bija beigušās, viņi nocirta dažus mazus kociņus un mauriņā uzslēja tādu kā vigvamu, kuru ap­klāja ar lupatām un vecām segām, līdz tas bija cieši izolēts no āra gaisa. Beigās viņi vigvamā izraka seklu bedri, kur salika karstos akmeņus un apšļakstīja tos ar aukstu ūdeni, kas tūlīt pārvērtās tvaikā. Temperatūra improvizētajā sviedrēšanās vigvamā ātri kāpa, līdz tā bija augstāka nekā tropu džungļos. Trīs jaunie džini noģērbās līdz apakšveļai un ielīda iekšā.

Pamazām spēcīgais karstums sasildīja viņu miesu, sasniedza viņu kaulus, iekļuva kaulu smadzenēs, un smalkā uguns, kas deg ikvienā džinā, nenodarot viņam pāri, tika iekurta un spēcināta, līdz viņi juta, ka spēks ir atjaunots.

-    Tā ir labāk, Džons teica, uzliedams vēl ūdeni uz akmeņiem un paaugstinot temperatūru sviedrēšanās vigvamā. Tā, kā es jūtos tagad, šķiet, varētu izpildīt trīs vēlēšanās alkatīgākajam cilvēkam pasaulē.

-    Tad kurš to darīs? Dibaks iejautājās. Kurš iemiesosies Hendriksā?

-    Tagad viņš ir tavs kaķis, Filipa teica Dibakam.

-    Varbūt to vajadzētu darīt tev.

-    Jā, bet ierosinājums bija tavs, Dibaks iebilda.

-   Turklāt, ja tev nekas nav pretī, es īsti negribu redzēt, kas notika ar Bredu un viņa tēvu. Nemaz nerunājot par Maksu. Viņi bija mani draugi.

Filipa pamāja ar galvu. Es saprotu. Viņa paraus­tīja plecus. Labi, es to izdarīšu.

-   Iešu un atnesīšu kasti kaķa pārnēsāšanai, Dibaks sacīja, līzdams uz sviedrēšanās vigvama izeju. Dod man dažas minūtes, pirms sāc ko darīt. Labi?

-    Norunāts.

Tiklīdz džini ir zaudējuši gudrības zobus un piedzī­vojuši Tammuzu iniciācijas ceremoniju, kas vēstī par viņu ieiešanu džinu pasaulē, iemiesošanās dzīvniekos un cilvēkos ir viena no pirmajām lietām, kas viņiem tiek mācīta. Filipai šai jomā jau bija zināma pieredze, jo viņa bija iemiesojusies kamielī, vāverē un ēģiptiešu policistā. Viņa nogaidīja, līdz atgriežas Dibaks, tad aizvēra acis, koncentrēdamās vienā punktā pieres centrā, un, kad viņa izrunāja savu fokusa vārdu, visa viņas būtne bija kā saules stari, kas sakopoti izliektā lēcā: FABULONGOŠŪGAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!

Sviedrēšanās vigvamā bija tumšs, un, tiklīdz Džons izdzirda māsu izrunājam fokusa vārdu, viņš izlīda laukā, lai vērotu. Pāris mirkļu vēlāk viņš un Dibaks no kastes izdzirdēja skaļu ņaudienu. Filipa deva ziņu, ka tagad viņa iemiesojusies Hendriksā.

Viņa tur atradās vairākas minūtes, jo, lai gan kaķa atmiņa ir visai selektīva, tā ir gandrīz divsimt reižu no­turīgāka nekā sunim un saglabājas divas nedēļas, pār­spējot pat orangutana atmiņu. Kad Filipa beidzot izlīda no vigvama, atguvusi savu ķermeni, viņa nostājās pretī abiem zēniem ar plati ieplestām acīm un pārsteiguma svilpienu uz lūpām.

-    Man nebija ne jausmas, ka kaķiem ir tik intere­santa dzīve, viņa sacīja. Visi tie stāsti par deviņām dzīvībām ir taisnība. Vienīgi šīs dzīves neseko cita citai, bet risinās vienlaikus.

-    Lai nu tas paliek, Dibaks viņu pārtrauca. Ko tu uzzināji par Maksu?

-    To, ka mums bija taisnība. Maksu nogalināja tie paši cilvēki, kas noslepkavoja Bredu un viņa tēvu. Tie ieradās slepeni ar čūsku pilnu grozu un palaida tās uz mājas grīdas. Tiklīdz Breds un viņa tēvs bija sakosti, tie iznāca atklātībā un piedāvāja pretindi apmaiņā pret to, ko tie meklēja. Tas pats notika ar Maksu.

-    Un ko īsti viņi meklēja? Dibaks jautāja.

-    Zizli ne, Filipa paskaidroja. Un Leonardo zīmē­jumus arī ne. Tie meklēja Kompānijas gleznu. To, kuru tu paņēmi kā suvenīru.

-    Es jau tā nodomāju, Dibaks teica. Bet vai tu uzzināji, kāpēc?

-    Nē. Vienīgi to, ka viņi gleznas dēļ ir gatavi noga­lināt. Blenerhasita kungs atzinās, ka tā ir pie tevis, Bak, un tomēr tie ļāva viņam un Bredam nomirt. Toties Makss nepateica neko.

-    Labais vecais Makss, Dibaks nočukstēja.