Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Viņi vēl joprojām atradās lielajā dzīvojamā istabā bla­kus kravas mašīnas lieluma kamīnam. Kušete, uz kuras viņi bija saspiedušies, izskatījās it kā nākusi no Ķīnas imperatora guļamistabas. Virs galvām karājās misiņa lustra, kas bija tik liela kā bērnu rotaļlaukums. Tur bija arī Dibaka māsas Faustīnas portrets. Tagad, kad viņš to bija pieminējis, Filipa varēja saskatīt līdzību: tie paši tumšie mati un tumšās acis, tā pati bālā sejas krāsa, tie paši slaidie pianista pirksti un augstie vaigu kauli. Tas pats stūrgalvīgais, draiskulīgais skatiens. Vai Faustīna bija mirusi? Filipa gribēja zināt, bet iedomājās, ka viņai nāksies pagaidīt, līdz to varēs pajautāt mātei. Šķita, ka Dibaks bija izvairīgs, runājot par Faustīnu.

Un tā, runājot par vīru no muzeja, Dibaks tur­pināja. Viņš bija mazliet svārstīgs par īstu cenu labai mantai. Viņš tikai runāja par vēsturisko nozīmīgumu un to, cik ļoti vērtīgi ir tie zīmējumi. Un "ļoti vērtīgs" man nenozīmē neko. Pēc tam kad viņš aizgāja, es sa­meklēju interneta izsoles lapu, lai mēģinātu to noskaid­rot, un atklāju, ka pārdošanai tika piedāvāta Hermana Gēringa Feldmaršala zižļa kopija. Saprotiet, precīza ko­pija tai, ko es biju atstājis kara muzejā Fortbeningā. Kad to izstāstīju Blenerhasita kungam, viņš ne pa jokam iekarsa. Bija nikns. Un zvanīja juvelierim, kas to bija izgatavojis, kādam vecim, vārdā Haimens Strāsbergs, Ņujorkā, jo bija skaidrs, ka Strāsbergs noteikti izgata­vojis nevis vienu, bet divas kopijas. Un vienu paturējis sev, lai vēlāk to pārdotu.

Taču Harijs Blenerhasits sazvanīja nevis Strāsbergu, bet runāja ar kādu Ņujorkas policistu, kas viņam pazi­ņoja, ka Haimens Strāsbergs esot miris. Un, iegaumē­jiet, viņu esot sakodusi indīga čūska. Harijs policistam apliecināja, ka viņam esot ļoti žēl to dzirdēt, bet viņš nezinot neko tādu, kas policijai varētu palīdzēt. Un viņš arī nezināja. Saprotiet, tas izskatījās pēc nelaimes ga­dījuma. Nav gluži tā, ka Ņujorkā nebūtu indīgo čūsku. Ir klaburčūskas, masasaugāras un varapieres. Labi, es atzīstu, ka tās nav visai izplatītas, un tomēr ir. Kopš esmu šeit, es tiešām uz salas esmu redzējis-vienu varapieri. Vismaz domāju, ka tā bija varapiere.

Filipa satraukti paskatījās apkārt. Viņai nepatika čūs­kas gandrīz tāpat kā sikspārņi un zirnekļi. Izklausās, ka tu daudz zini par čūskām, viņa Dibakam teica.

-    Par čūskām? Protams. Man mājās ir maza suslikčūska, vārdā Džordžs. Man kādreiz bija klaburčūska, vārdā Raiens, tikai tā izbēga caur tualeti.

-    Tā ir laba ziņa, Filipa piebilda.

-    Man vienmēr ir patikušas čūskas, Dibaks tur­pināja. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc gribēju to "Kompānijas gleznu". Jo tajā bija čūska. Bet biju to piemirsis, līdz atkal atgriezos mājās. Un man ienāca prātā, ka varbūt ir kāda sakarība starp gleznu un čūsku, kas nogalināja Strāsberga kungu. Un pēc vakariņām es aizgāju uz Breda, es gribēju teikt, Blenerhasita kunga māju. Tiklīdz tur ierados, sapratu, ka kaut kas nav kār­tībā.

Dibaks grūti nopūtās un kādu brīdi izskatījās drūms. Kad zēns ierunājās, viņam acīs saskrēja asaras. Viņu mantas bija izmētātas, it kā kāds būtu viņus aplaupījis. Zizlis bija pazudis, bet dīvainā kārtā atstāti attēli, kas tajā bija paslēpti. Un tad es viņus atradu. Dibaks ar mokām norija siekalas. Bredu un viņa tēvu Hariju. Viņi bija miruši, abi divi. Viņu sejas bija viscaur zilas un acis sarkanas. Ņemot vērā to, kas bija noticis ar

Haimenu Strāsbergu, man radās aizdomas par čūskas kodumu. Dibaka balss ar katru mirkli kļuva nedro­šāka. Kad abus apskatīju tuvāk, uz viņu rokām un kājām atradu indes zobu pēdas. To bija daudz. It kā viņi būtu sakosti vairākkārt. Viņš papurināja galvu un notrausa asaru. Tā nu es pagrābu visus zīmējumus un aizlaidos no turienes, ko nagi nes. Aizgāju mājās. Aizsūtīju jums ziņu un tad ar virpuļviesuli nonācu Benermena salā. Krustmāte ciemojās pie manas mātes, un tāpēc nospriedu, ka nevienam neienāks prātā mani šeit meklēt. Viņš paraustīja plecus. Un tas ir viss. Tad ieradāties jūs.

-      Nez, vai tā varētu būt taisnība, Filipa ieminējās.

-    Katrs vārds, es zvēru.

-   Nē, nē, Filipa iebilda. Es gribu teikt: vai neviens vispār neiedomāsies tevi šeit meklēt.

-    Tevi meklē policisti, Džons teica. Viņi grib tev uzdot dažus jautājumus.

-    Tur es neko nevaru līdzēt, Dibaks sacīja. Vai jums liekas, ka viņi vispār noticēs? Ka es ielauzos kara muzejā? Viņi noteikti mani arestēs.

-    Kur tu biji, kad Makss nomira? Filipa jautāja.

-    Es gulēju.

-    Vai augšstāvā?

-   Nē, aiz ērģelēm ir slepena istaba, kur tās var ieslēgt un automātiski var regulēt ārdurvis. Tajā atrodas arī gulta, un es vienmēr palieku tur, kad ierodos šeit. Kopš bērnības man prātā bija doma reiz uzturēties slepenajā istabā.

-    Cik ilgi tu gulēji? Filipa jautāja.

Dibaks paraustīja plecus. Kādas desmit, divpadsmit stundas. Biju pārguris pēc lidojuma uz šejieni.

-     Vai vēja troksnis ērģelēs tevi netraucē? Džons jautāja.

-   Nē. Istabai ir laba skaņas izolācija. Tur neko nevar dzirdēt.