Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   No sirds ceru. Filipa nodrebinājās. Viņu pārņēma biedējoša izjūta, likās, it kā kaut kas paietu garām, skarot viņu tik viegli kā zirnekļa tīmeklis, un it kā dzir­dētu neredzamas meitenes balsi čukstam viņai ausī.

Tobrīd ērģeles sāka spēlēt īstu skaņdarbu, un abi dvīņi saprata: pat ja vējš būtu varējis aizcirst durvis vai pūtis vienu vienīgu skaņu, tas nekādi nebūtu varējis atskaņot visu Baha re minora Tokātu un fūgu.

-   Ejam, Filipa aicināja, satverdama durvju rokturi. Muksim prom no šejienes, iekams tas dīvainais pēr­tiķis nav pamodies.

Bet durvis bija cieši aizslēgtas.

Šausmu pārņemti, dvīņi no visa spēka raustīja durvju rokturi, līdz, tikpat pēkšņi kā sākusi skanēt, gotisko ērģeļu mūzika apklusa un viņi izdzirda kāda zēna ņir­dzīgos smieklus. Brīdi vēlāk aizkars aiz ērģelēm tika pa­rauts vaļā un iznāca Dibaks, joprojām ļauni zvaigādams un purinādams galvu par iespaidu, ko viņa nerātnības bija atstājušas uz Džonu un Filipu.

-   Jūsu sejas, viņš teica, nevarēdams rimties. Kaut man būtu fotoaparāts! Es zvēru, jūs abi izskatījāties tā, it kā nupat būtu satikuši vilkaci. Tas bija tik bezgalīgi jautri.

-     Priecājos, ka tev tas šķita uzjautrinoši, Filipa sausi noteica. Viņa bija savilkusi rokas dūrēs, un, ja Dibaks stāvētu tuvāk, meitene, iespējams, būtu viņu iedunkājusi. Mēs tiešām neuzņemtos šo riskanto ceļu, ja būtu zinājuši, kā tu biji iecerējis mūs sagaidīt.

-    Piedodiet, bet es nespēju noturēties. Šī vieta ir kā radīta izjokošanai. Vai tā nav lieliska?

-    Un mēs domājām, ka tu tiešām baidies par savu dzīvību, Džons sacīja. Tā vismaz bija rakstīts tavā e-pastā.

-    Es patiešām baidos. Tā bija taisnība. Katrs vārds. Godīgi.

-    Jā, protams, Džons rūgti noteica. Varu manīt, ka tā bija taisnība, no platā smaida tavā stulbajā sejā.

-   Nē, tiešām, Dibaks neatlaidās. Esmu ļoti patei­cīgs, ka jūs esat šeit.

-   Aiziet, Džon, Filipa aicināja, brauksim mājās!

-   Nē, pagaidiet! Dibaks iesaucās. Uzklausiet mani, lūdzu.

-    Labi, Džons piekrita, bet papūlies, lai tas ir ticami.

Viņi atgriezās milzīgajā dzīvojamā istabā.

-    Kas ir tavs draugs? Džons jautāja, samulsis ska­tīdamies uz pērtiķi.

-   Tas ir Makss. Viņš bija manas krustmātes Felisijas sulainis vairāk nekā trīsdesmit gadu.

-   Vai tā ir viņa? Filipa jautāja, cieši vērodama skais­tās un uzkrītoši jaunās, aptuveni desmit gadu vecās meitenes portretu, kas karājās virs kamīna. Tava krustmāte, kad viņa bija bērns?

-    Nē. Tā ir mana māsa Faustīna.

-    Biju aizmirsusi, ka tev ir māsa, Filipa teica.

-    Bija, Dibaks pārlaboja. Viņas vairs nav.

Sekoja neveikls klusums.

-    Kā tas nākas, ka tavai krustmātei par sulaini bija pērtiķis? Džons iejautājās, mainot tematu.

-    Viņai laicīgie nekad īpaši nepatika, Dibaks pa­skaidroja. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa no­pirka Benermena salu. Cilvēkiem ir tendence vairīties no šīs vietas. Acīmredzamu iemeslu dēl. Lai vai kā, viņa dabūja Maksu no zooloģiskā dārza, kad viņš bija vēl jauns un apveltīts ar dažām cilvēciskām īpašībām runas spēju un citām augstākajām smadzeņu funkcijām. Acīmredzot viņš bija tīri labs ērģelnieks. Manuprāt, viņi satika labi. Vismaz tā bija līdz vakardienai, kad nabaga Makss atstiepa kājas un nomira. Viņam bija sešdesmit viens gads, kas gorillam ir ļoti liels vecums. Bet tik un tā man tas bija nepatīkams pārsteigums, varat man ti­cēt. Viņš skumji papurināja galvu. Nabaga Felisijas tante par to būs tiešām sarūgtināta, kad atgriezīsies mājās.

-    Kur viņa ir tagad?

-    Kopā ar manu māti. Meklē mani.

-    Meklē tevi?

-    Makss tai ziņā bija lielisks. Vai zināt? Viņam tas uzreiz pielēca. Viņš saprata: ja es atgrieztos mājās kopā ar māti, tad pakļautu viņas dzīvību riskam.

-   Vai tu nevarētu mums sīkāk paskaidrot, par ko ir runa? Filipa palūdza. No paša sākuma.

-    Pēc tam kad mēs trīs atgriezāmies Palmspringsā no Fortbeningas, Dibaks stāstīja, turpinādams savu paskaidrojumu, Blenerhasita kungs zīmējumus, ko mēs bijām atraduši Gēringa zizlī, parādīja kādam vīram no Malibu muzeja. Viņš teica, ka divi esot Leonardo da Vinči, viens Rafaela, viens Mikelandželo un viens Botičelli darbs. Bet akvarelis esot no daudz vēlāka pe­rioda un mazāk vērtīgs. Viņš teica, ka īsti nezinot, bet domājot, ka tas ir kas tāds, ko sauc par "Kompānijas gleznu". Lai vai kā, man tā patika vairāk par visām, un, tā kā tās vērtība nepārsniedza tūkstoš piecsimt do­lāru, Blenerhasita kungs piekrita, ka es to paturu kā suvenīru.