Devējs

-    Vīriešu, tēvs atbildēja. Jauks mazs zēns ar patī­kamu raksturu. Bet viņš neaug tik ātri, kā vajadzētu, un ari guļ nemierīgi. Esam viņu ievietojuši speciālajā nodaļā papildu aprūpei, bet komiteja jau ierunājusies par viņa atbrīvošanu.

-   Ak nē, māte līdzcietīgi nomurmināja. Varu iedo­māties, kā tas tevi apbēdina.

Ari Jona un Lilī līdzjūtīgi māja ar galvu. Jaunbērna atbrīvošana vienmēr bija skumjš notikums, jo mazie vēl nebija paspējuši izbaudīt dzīvi kopienā. Turklāt viņi neko nebija pārkāpuši.

Bija tikai divi atbrīvošanas gadījumi, kas nebija uz­tverami kā sods. Vecāko atbrīvošana, kas bija kā dzī­ves svinēšana labi nodzīvota mūža pieminēšana, un jaunbērna atbrīvošana, kas vienmēr sev līdzi nesa "kas-no-viņa-būtu-iznācis" sajūtu. īpaši šķērmi tad jutās viņu audzinātāji tādi kā šoreiz Jonas tēvs, kas to uztvēra kā personisku neveiksmi darbā. Bet tas notika ļoti reti.

-     Nu, tēvs ieteicās, es vēl tomēr pacentīšos. Ja neiebilstat, varētu lūgt komitejai atļauju viņu pa naktīm vest šurp. Jūs jau zināt, kādi ir nakts komandas aprū­pētāji. Šķiet, ka mazajam zellim vajadzīga citāda pieeja.

-    Protams, māte piekrita.

Arī Jona un Lilī māja ar galvu. Viņi jau agrāk bija dzirdējuši tēvu sūrojamies par nakts komandas darbu. Tas tika uzskatīts par maznozīmīgu pienākumu, un tur parasti norīkoja tos, kam pietrūka prasmes, intereses vai spēju veikt kādu svarīgāku darbu dienas laikā. Vairumam nakts komandas darbinieku pat netika piešķirti dzīves­biedri, jo tā vai citādi šiem iedzīvotājiem nepiemita ļoti svarīga spēja veidot saikni ar citiem; bez tā savukārt ģimenes veidošanā nevarēja iztikt.

-    Varbūt mēs viņu drīkstētu paturēt, Lilī ierosināja ar nevainīgu sejas izteiksmi.

Meitene tikai tēloja, un Jona, tāpat kā pārējie, to zināja.

-    Lilī, māte smaidot teica. Tu taču zini noteiku­mus.

Divi bērni viens vīriešu un viens sieviešu dzimtes katrā ģimenes vienībā. Tas bija skaidri un gaiši ierakstīts noteikumos.

Lilī iespurdzās.

-    Jā, viņa sacīja, bet varbūt šis būtu izņēmums.

Pēc tam māte, kas Justīcijas departamentā ieņēma atbildīgu posteni, atklāja savas šodienas sajūtas. Šodien pie viņas bija atvests kāds noteikumu pārkāpējs, kas reiz jau bija sodīts. Māte pati bija piemērojusi viņam sodu un cerējusi, ka ar to pietiks. Pārkāpējs bija atguvis vietu darbā, mājās kopā ar ģimenes vienību. Tas, ka viņš notei­kumus pārkāpa vēlreiz, bija izraisījis mātē lielu neapmie­rinātību, vilšanos un dusmas. Pat vainas izjūtu par to, ka viņa nebija spējusi mainīt šī pilsoņa dzīvi.

-    Turklāt man ir bail par viņu, māte atzinās. Jūs jau zināt, ka trešās iespējas nav. Noteikumos rakstīts pēc trešā pārkāpuma viņš jāatbrīvo.

Jona nodrebinājās. Viņš zināja, ka tas ir tiesa. Viņa vienpadsmitgadnieku grupā bija kāds zēns, kura tēvs bija atbrīvots pirms gada. Neviens to pat nepieminēja, apkaunojums bija vārdos neizsakāms. To bija grūti pat iedomāties.

Lilī piecēlās, devās pie mātes un noglāstīja viņas plecu. No savas sēdvietas pie galda arī tēvs pieliecās uz mātes pusi un saņēma viņas roku. Jona satvēra otru.

Cits pēc cita viņi izteica mierinājumu mātei. Drīz viņa pasmaidīja, pateicās un nomurmināja, ka nu jau jūtoties labāk.

Rituāls turpinājās.

-   Jona, tēvs uzrunāja zēnu. Šovakar tu esi palicis pēdējais.

Puika nopūtās. Šovakar viņam gandrīz vai būtu gribē­jies savus pārdzīvojumus paturēt pie sevis. Bez šaubām, tas bija pret noteikumiem.

-    Jūtos nobažījies, viņš atzinās, priecādamies, ka beidzot atradis īsto apzīmējumu savām jūtām.

-    Kāpēc tā, dēls? lēvs izskatījās norūpējies.

-   Zinu, ka tur īsti nav par ko bažīties, Jona paskaid­roja, un katrs pieaugušais ar to ir saskāries. Zinu, ka esi to piedzīvojis, tēvs, un arī tu, māt. Tomēr es uztraucos par ceremoniju. Decembris tūlīt būs klāt.

Lilī platām acīm palūkojās augšup.

-    Divpadsmit gadu ceremonija, viņa bijības pilnā balsī nočukstēja.

Pat visjaunākie bērni Lilī vecumā un jaunāki zināja, ka reiz nākotnē to piedzīvos ikviens.

-    Es priecājos, ka atklāji mums savas izjūtas, tēvs sacīja.

-    Lilī! māte ar rokas mājienu raidīja mazo meiteni prom. Ej, uzvelc naktskreklu! Es un tēvs vēl pasēdēsim un aprunāsimies ar Jonu.

Lilī nopūtās, tomēr paklausīgi piecēlās no krēsla.

-    Aci pret aci? viņa jautāja.

Māte pamāja.

-   Jā, viņa piekrita. Ar Jonu būs personiska saruna.

2

Jona vēroja, kā tēvs sev ielej vēl vienu krūzi kafijas, un pacietīgi gaidīja.

Vai zini, tēvs beidzot iesāka, kad biju mazs zēns, es katru decembri gaidīju ar satraukumu. Tā noteikti ir bijis arī tev un Lilī. Ikvienu decembri notiek ievērojamas pārmaiņas.

Jona pamāja ar galvu. Viņš atsauca atmiņā decembri, kad viņam bija četri gadi. Iepriekšējās ceremonijas viņš neatminējās. Bet viņš tās bija vērojis katru gadu un atce­rējās Lilī agrākos decembrus. Viņš atcerējās, kā ģimene bija saņēmusi Lilī, dienu, kad viņa ieguva vārdu, arī dienu, kad viņai apritēja viens gads.