Devējs

-    Mēs pieņemam atvainošanos, Ašer, klase vienā balsī novilka standarta atbildes frāzi.

Daži skolēni tik tikko valdīja smieklus.

-     Es pieņemu atvainošanos, Ašer, nespēdams no­slēpt smaidu sejā, bilda skolotājs. Un pateicos par to, ka atkal esi devis iemeslu nelielai pamācībai sakarā ar pre­cīzu izteiksmi. "Uzķerties" būtu pārāk skarba realitāte, runājot par lašu vērošanu. Viņš pagriezās un uz tāfeles uzrakstīja vārdu "uzķerties". Blakus viņš uzrakstīja vārdu "aizķerties".

Ejot uz mājām, Jona, kavēdamies atmiņās, pie sevis smaidīja. Vēl joprojām domās iegrimis, viņš iestūma div­riteni šaurā braucamo stāvvietā pie durvīm un apjauta, ka "nobijies" būtu pārāk stipri sacīts, aprakstot sajūtas, kas viņu pārņēma, decembrim tuvojoties. Šāds apzīmē­jums būtu pārāk spēcīgs.

Šo īpašo decembri viņš bija gaidījis ilgu laiku. Nu, kad tas jau bija teju pienācis, zēns nebija nobijies, bet… nepacietīgs: viņš beidzot nolēma. Viņš ar nepacietību gaidīja, kad tas beidzot pienāks. Visi vienpadsmit gadus vecie ar nepacietību gaidīja notikumu, kam nule bija jānotiek.

Tomēr, prātojot par to^uiku pārņēma nervozi dre­buļi… Viņš nezināja, kas īsti notiks.

Nobažījies, Jona iedomājās. Tas būs īstais vārds. Esmu nobažījies.

-     Kurš šovakar vēlas būt pirmais, lai dalītos sajū­tās? -Jonas tēvs jautāja vakara maltītes izskaņā.

Tas bija viens no rituāliem pārdzīvojumu izpau­šana. Reizēm Jonam iznāca ar māsu Lilī saplēsties par to, kurš būs pirmais. Arī vecāki, protams, piedalījās rituālā un dalījās ar savām sajūtām. Bet kā jau visi vecāki visi pieaugušie viņi necīkstējās par to, kurš to darīs pir­mais.

Šoreiz arī Jona to nedarīja. Tas, kas viņu šodien pār­ņēma, bija pārāk sarežģīti. Zēnam gribējās tās atklāt, bet viņu nevilināja nepieciešamība šīs sarežģītās jūtas anali­zēt, pat ja vecāki, to viņš zināja, palīdzētu.

-    Labi, sāc tu, Lilī, viņš teica jaunākajai māsai.

Lilī bija tikai septiņi gadi, un meitene nepacietīgi dīžājās krēslā.

-    Šopēcpusdien es jutos ļoti dusmīga, Lilī paziņoja. Mēs, bērni, bijām spēļu laukumā, un tad pie mums iera­dās vēl viena septiņgadnieku grupa, bet viņi nepavisam neievēroja noteikumus. Viens no tiem bērniem puika, es nezinu, kā viņu sauc, vienmēr līda citiem priekšā uz slidkalniņa, lai gan mēs, pārējie, gaidījām rindā. Biju tik dusmīga uz viņu! Parādīju viņam dūri: lūk, tā!

-    Meitene pacēla gaisā sažņaugtu dūrīti, un ģimenei bija jāsmaida par aizkustinoši demonstratīvo žestu.

-   Kāpēc, pēc tavām domām, ciemiņi neievēroja notei­kumus? māte jautāja.

Lili apdomājās, tad pakratīja galvu.

-    Es nezinu. Viņi uzvedās kā… kā…

-    Dzīvnieki? Jona smaidot teica priekšā.

-Jā, pareizi! Ari Lili iesmējās. Kā dzīvnieki.

Bērni nezināja, ko šis vārds tieši apzīmē, bet to bieži

lietoja, lai attēlotu kādu, kas uzvedas neaudzināti, ne­veikli vai arī neiederas grupā.

-   No kurienes jūsu viesi bija ieradušies? tēvs gribēja zināt.

Liii sarauca pieri, pūlēdamās atcerēties.

-    Viens no vadītājiem mums to paziņoja sagaidīša­nas runas laikā, bet es nevaru tagad atminēties. Laikam nepievērsu uzmanību. Tā grupa bija no citas kopienas. Viņiem agri bija jābrauc prom, tāpēc pusdienu maltīti viņi dabūja autobusā.

Māte pamāja ar galvu. Kā tu domā, varbūt viņu noteikumi bija citādi? Varbūt viņi vienkārši nezināja, kādi ir jūsu spēļu laukuma noteikumi?

Lilī paraustīja plecus. Droši vien.

-   Tu taču esi bijusi citās kopienās, vai ne? Jona vai­cāja. Mana grupa bieži ir viesojusies citur.

Liii pamāja ar galvu. Kad mēs bijām sešgadnieki, veselu skolas dienu pavadījām tajā kopienā kopā ar viņu sešgadniekiem.

-    Un kā tu tur juties?

Lilī sarauca pieri.

-     Savādi. Tur bija citāda kārtība. Viņi mācījās tādu izturēšanos, ko mēs vēl nebijām apguvuši, tāpēc jutā­mies muļķīgi.

Tēvs ar interesi klausījās.

-     Es padomāju, Lilī, viņš ieteicās, par to zēnu, kas šodien neievēroja noteikumus. Vai, tavuprāt, ir iespē­jams, ka viņš jutās neveikli un muļķīgi svešā vietā un ar tādiem noteikumiem, ko nepārzina?

Lilī apsvēra.

-Jā, tas ir iespējams, viņa beidzot sacīja.

-     Man pat mazliet viņa žēl, Jona bilda. Lai gan viņu nepazīstu. Man žēl ikviena, kas atrodas tādā vietā, kur ir neiederīgs un neveikls.

-     Nu, kā tu tagad jūties, Lilī? tēvs vaicāja. Vai joprojām dusmojies?

-     Šķiet, ka ne, Lilī apņēmīgi skaidroja. Man tā puikas mazliet žēl. Un nožēloju, ka parādīju viņam dūri.

Viņas sejā staroja smaids.

Jona ari uzsmaidīja māsai. Lilī izpaustās sajūtas allaž bija saprotamas, diezgan vienkāršas, parasti tās bija viegli analizēt un izkliedēt. Droši vien arī Jonam tā bija, kad viņš bija septiņgadnieks.

Pieklājīgi, tomēr ne pārāk iedziļinoties, viņš klausījās, kad tēvs atklāja sava uztraukuma cēloni darbā viņš rai­zējās par kādu jaunbērnu, kurš neattīstījās visai sekmīgi. Jonas tēva amats bija audzinātājs. Tāpat kā citiem audzi­nātājiem, viņa pienākums bija rūpēties par jaunbērnu fiziskajām un emocionālajām vajadzībām agrīnajos dzī­ves gados. Ļoti svarīgs un nozīmīgs darbs, Jona saprata, bet tas viņu īpaši neinteresēja.

-    Kādas dzimtes tas mazais ir? Lilī jautāja.