Devējs

Viss izdosies. Mēs panāksim, lai izdotos, dienas gaitā Jona sev atkal un atkal iegalvoja.

Bet tovakar viss mainījās. Sabruka tas, ko viņi tik sīki bija izplānojuši.

Tonakt Jona bija spiests bēgt. Viņš pameta savu mājokli drīz pēc tam, kad debesis satumsa un kopiena pieklusa. Tas bija neticami bīstami, jo dažas darba komandas vēl joprojām atradās turpat, bet zēns kustējās slepeni un klusi, turēdamies ēnā, garām tumsas apņemtām mājām un tukšam centrālajam laukumam uz upes pusi. Aiz laukuma viņš redzēja veclaužu mītni ar piebūvi; tās izcē­lās uz tumšo debesu fona. Apstāties nedrīkstēja. Nebija laika. Tagad svarīga bija katra minūte, un katra minūte viņu attālināja no kopienas.

Nu jau viņš bija nonācis līdz tiltam, un, sakumpis pār divriteni, neatlaidīgi mina pedāļus. Tālu lejā zēns saska­tīja virpuļojam tumšus upes ūdeņus.

Sev par pārsteigumu, pametot kopienu, viņš nejuta ne baiļu, ne nožēlas. Tomēr žņaudza skumjas par to, ka jāatstāj labākais draugs. Viņš saprata, ka bēgšanas bries­mās jāizturas pilnīgi klusi, bet sirdi un domās zēns sauca un cerēja, ka, spēdams dzirdēt tālāk, devējs sapratīs, ka Jona tomēr ir pateicis ardievas.

Viss bija sācies vakariņu laikā. Ģimenes vienība, kā vienmēr vakaros, atradās visi kopā: Lilī pļāpāja, māte un tēvs bārstīja ierastās piezīmes (un melus Jona tagad zināja) par savām dienas gaitām. Turpat līdzās arī Gabriels, čalodams savā bērna valodiņā, spēlējās uz grīdas, šad un tad līksmu skatienu pavērdamies uz Jonas pusi; acīmredzami apmierināts, ka atkal nonācis šeit pēc nakts, kas mazulim bija jāpavada prom, aprūpes centrā.

Tēvs bija nolūkojies uz mazuli.

-    Priecājies vien, knauķīt! viņš teica. Šonakt tu te esi pēdējo reizi.

-    Kāpēc? Jona vaicāja.

Tēvs nopūtās, viņa balsī jautās vilšanās.

-     Nu, tu jau zini, ka viņš pavadīja nakti aprūpes centrā; kad tu šorīt pārradies mājās, viņa te vēl nebija. Tā šķita piemērota iespēja pamēģināt, ja jau tevis nav mājās. Viņš taču tik labi bija sācis gulēt.

-    Vai viss nenoritēja gludi? māte līdzjūtīgi vaicāja.

Tevs rūgti pasmējās.

-    Tas vēl būtu maigi teikts. Tā bija īsta katastrofa. Acīmredzot viņš augu nakti bija kliedzis. Nakts aprūpē­tāju komanda ar to nebija tikusi galā. Kad ierados darbā, viņi bija patiešām izsmēluši spēkus,.

-    Geib, tu, nerātni! Lilī noklikšķināja mēli Gabriela virzienā.

Mazais smaidot sēdēja uz grīdas.

-    Tāpēc mums bija jāpieņem lēmums, tēvs turpi­nāja. Šopēcpusdien sapulces laikā pat es balsoju par Geiba atbrīvošanu.

Jona nolika dakšiņu un lūkojās uz tēvu.

-    Atbrīvošanu? viņš pārjautāja.

Tēvs pamāja ar galvu.

-    Mēs taču mēģinājām, turklāt tas mums nācās visai smagi. Vai ne?

-   Jā, tā bija gan, māte piekrita.

Ari Lilī piekrītoši pamāja.

Jonam izdevās saglabāt mierīgu balsi:

-    Kad? zēns noprasīja. Kad viņu atbrīvos?

-    Rīt agri no rīta. Mums jāsāk gatavošanās vārda doša­nas ceremonijai, tāpēc nolēmām, ka nodarīsim to laikus.

-    No rīta mēs tev teiksim: atā, atā, Geib, tēvs iedzie­dājās melodiskā balsī.

Kad Jona tika līdz otram upes krastam, viņš uz īsu brīdi apstājās un atskatījās. Kopiena, kurā zēns bija pava­dījis visu dzīvi, vēl miegā grimusi, pletās aiz muguras. Agri no rīta, gaismiņai svīstot, striktai kārtībai pakļautā dzīve, kādu viņš vienmēr bija pazinis, turpināsies.

Dzīve, kur nekas nebija negaidīts. Vai neērts. Vai ne­parasts. Dzīve bez krāsām, sāpēm un pagātnes.

Zēns atkal apņēmīgi uzmina pedāļiem un turpināja braucienu pa ceļu. Tērēt laiku, lūkojoties atpakaļ, nebija droši. Jau tik daudzi noteikumi bija pārkāpti pietie­kami, lai noķeršanas gadījumā viņu notiesātu.

Pirmkārt, viņš bija pametis mājokli nakts laikā. Tas bija ļoti nopietns pārkāpums.

Otrkārt, viņš bija paņēmis kopienas pārtiku, un tas bija nopietns noziegums, lai gan paņemti bija tikai pār­palikumi, izlikti aiz mājokļu durvīm organizētai savāk­šanai.

Treškārt, viņš nozaga tēva divriteni. Kādu mirkli Jona, tumsā stāvēdams pie divriteņu novietnes, svārstījās, jo negribēja ņemt neko no tēva mantām. Turklāt viņš nebija pārliecināts, vai jutīsies gana ērti, braucot ar lielāku riteni, jo ļoti bija pieradis pie savējā, mazāka.

Tomēr tas bija nepieciešams, jo šim ritenim bija pie­stiprināts bērnu krēsliņš.

Viņš bija paņēmis sev līdzi Gabrielu.

Bērna mazā galviņa sitās Jonam pret muguru, viņš ne­atskatīdamies mina pedāļus. Piesprādzēts bērnu sēdeklītī, Gabriels bija cieši aizmidzis. Pirms bēgšanas no mājām Jona stingri piespieda rokas Geiba mugurai, pārraidot pēc iespējas mierinošākas atmiņas: lēna šūpošanās šūpuļtīklā zem palmām kādā salā saulrieta staros, netāli un ritmiski viļņu šļaksti pret krastu. Atmiņas plūda no viņa uz mazuli, un Jona apzinājās, kā mazais ieslīgst arvien dziļākā un ciešākā miegā. Izņemot viņu no gultiņas un ieliekot bērnu sēdeklītī, Geibs pat nebija sakustējies.