Devējs

Jona zināja, ka atrodas nakts aizsegā un paies laiks, iekams kāds pamanīs viņu prombūtni. Tāpēc viņš pedāļus mina spēcīgi, pūlēdamies nenogurt, minūtēm un jūdzēm stiepjoties garumā. Nebija laika saņemt tās atmiņas, ko viņš un skolotājs bija plānojuši, ar ko bija rēķinājušies: atmiņas par izturību un drosmi. Zēns varēja paļauties tikai uz saviem spēkiem un cerēja, ka ar to būs gana.

Viņš brāzās cauri tuvākajām kopienām, mājokļi vēl bija tumši. Attālums starp atsevišķām kopienām pama­zām kļuva arvien lielāks, tukšie ceļa gabali arvien garāki. Vispirms kājas ļoti sāpēja, bet tad, laikam ritot, tās tapa nejūtīgas.

Rītausmā Gabriels pavēra acis un nemierīgi grozījās. Bēgļi atradās nomaļā vietā, lauki stiepās abpus ceļam, šur tur rēgojās pa koku pudurim. Jona ieraudzīja strautu un tuvojās tam cauri staignai un bedrainai pļavai. Gab­riels, nu jau pilnīgi pamodies, ķiķināja; divritenis viņu mētāja augšā lejā.

Jona atsprādzēja bērnu ^dekllša stiprinājumus, izcēla Gabrielu ārā un nolūkojās, kā mazais līksmi pēta zāli un žagarus. Divriteni viņš uzmanīgi iestūma biezajos krū­mos.

-     Brokastis, Geib! Zēns attina mazu drusciņu no iesaiņotās pārtikas, un abi paēda.

Tad viņš piepildīja krūzīti ar ūdeni no strauta un deva Gabrielam. Ari pats kāri padzērās un, apsēdies līdzās strautam, noskatījās, kā mazulis rotaļājas.

Jona bija pārguris. Viņš zināja, ka jāpaguļ, jāatpūtina muskuļi un jābūt gatavam pavadīt vēl daudzas stundas uz divriteņa. Dienasgaismā braukt nebūtu droši.

Drīz viņus sāks meklēt.

Dziļi koku paēnā viņš atrada slēpni, paņēma sev līdzi mazuli un apgūlās, turot Gabrielu cieši rokās. Geibs līksmi pretojās, it kā tā būtu ierastā spēle, kad senāk mājās viņi, smejoties un kutinot viens otru, pa jokam cīnījās.

-    Piedod, Geib, Jona viņu stingri satvēra. Zinu, ka ir jau rīts un tu esi tikko pamodies. Bet tagad mums jāguļ.

Viņš spēcīgi piekļāva mazo augumiņu sev klāt un paglāstīja muguru, klusi žūžojot kaut ko Gabrielam ausī. Tad viņš cieši piespieda rokas mazuļa mugurai un pārrai­dīja atmiņas par dziļu, piesātinātu nogurumu. Pēc brīža Gabriela galviņa noslīga pret Jonas krūtīm.

Tā abi kopā bēgļi nogulēja pirmo briesmu pilno dienu.

Visbiedējošākās bija lidmašīnas. Nu jau bija pagājušas vairākas dienas, Jona pat vairs nezināja skaitu. Ceļojums bija ieritējis savās sliedēs: dienā viņi gulēja, slēpdamies krūmu paēnā un zem kokiem. Atrada ūdeni, uzmanīgi sadalīja pārtikas pārpalikumus, papildinot krājumus ar to, ko varēja atrast mežā. Un tad nebeidzamas jūdzes uz divriteņa nakts laikā.

Kāju muskuļi norūdījās un kļuva cieti. Dodoties pie miera, tie sāpēja. Toties kājas bija kļuvušas spēcīgākas, un Jonam retāk vajadzēja nokāpt no riteņa, lai atpūs­tos. Dažkārt viņš apstājās un uz īsu brīdi izcēla Gabrielu ārā no sēdeklīša, lai mazliet pavingrotu, kādu gabaliņu paskrietu pa ceļu vai lauku ar mazuli rokās. Bet, kad viņš atgriezās un atkal iesprādzēja pacietīgo bērniņu atpakaļ sēdeklītī, Jonas kājas bija gatavas slodzei.

Tātad spēka viņam bija gana, un viņš neizjūta vaja­dzību pēc tā, ko devējs būtu varējis pārraidīt, ja laika būtu bijis vairāk.

Tomēr, kad pāri lidoja lidmašīnas, zēns vēlējās, kaut būtu no devēja saņēmis drosmi.

Jona saprata, ka tās bija meklēšanā izsūtītas lidma­šīnas. Tās laidās tik zemu, ka dažkārt viņus pamodi­nāja motora troksnis, un reizēm, izbiedēti raugoties no slēpņa, viņš teju varēja saskatīt meklētāju sejas.

Jona zināja, ka lidotāji nespēj saredzēt krāsas un ka viņa ādas krāsa vai Gabriela gaišās matu cirtas ir nekas vairāk kā pelēki pleķi pelēkā koku lapotnē. Tomēr no zinātnes un tehnoloģiju mācības stundām zēns atcerē­jās, ka meklētāju lidmašīnas izmanto siltumu meklējošas ierīces, kas spēj identificēt ķermeņa siltumu; tās pazītu divas cilvēciskas būtnes, kas, kopā saspiedušās, slēpjas krūmājos.

Tāpēc vienmēr, izdzirdot lidmašīnu radīto troksni, zēns sniedzās pēc Gabriela un pārraidīja viņam atmiņas par sniegu, dažas paturot arī sev. Tad viņi abi kopā sala un, kad lidmašīnas bija'prom, abi trīcēja, turoties viens pie otra, līdz atkal uznāca naregs.

Reizēm pārraidot atmiņas Gabrielam, Jona juta, ka tās kļuvušas vājākas, it kā seklākas nekā pirms tam. To viņš reiz bija cerējis, un to viņi abi ar devēju bija plānojuši: dodoties prom no kopienas, Jona atmiņas izplatīs visiem, atstās iedzīvotājiem. Bet tad, kad uzra­dās lidmašīnas, viņš mēģināja turēties pie atmiņām par aukstumu, kas vēl bija palikušas, un izmantoja tās, lai izdzīvotu.

Parasti lidmašīnas riņķoja dienā, kad viņi slēpās. Arī naktī Jona uzmanījās, vienmēr ieklausīdamies, vai neat­skanēs lidmašīnu motora troksnis. Pat Gabriels ausījās un sauca: Lidašīna! Lidašīna! reizēm, vēl pirms Jona bija izdzirdējis draudīgo troksni.

Ja meklētāju lidmašīnas pārlidoja nakts laikā tā rei­zēm notika -, Jona steidzīgi mina pedāļus, lai tiktu līdz tuvākajam kokam vai krūmam, tad metās pie zemes un atdzesēja sevi un Gabrielu. Reizēm viņiem tik tikko izde­vās palikt nemanītiem.