Devējs

-    Teikšu, ka jūs mani sūtāt kādā ļoti svarīgā uzde­vumā. Atzīšu, ka esat vainīgs pie tā, ka atrodos ārā aiz­liegtās stundās, Jona ķircināja.

Viņi abi bija nervozi iesmējušies. Bet Jona bija pārlie­cināts, ka viņam izdosies nemanītam aizlavīties prom no mājām, līdzi paķerot lieku drēbju kārtu. Tad viņš klusām paņemtu savu divriteni, aizstumtu to līdz upes krastam, paslēptu krūmos un drēbes atstātu salocītas aiz tā.

Pēc tam viņš bez trokšņa cauri tumsai kājām soļotu uz piebūvi.

-    Šeit nav naktssarga, vīrs paskaidroja. Durvis atstāšu vaļā. Tu vienkārši ielavies istabā, un es tevi jau gaidīšu.

No rīta vecāki pamodušies atklās, ka Jonas nav mājās. Viņi arī atradīs Jonas uz gultas atstāto zīmīti, ka viņš devies agrā rīta izbraucienā gar upi un uz ceremoniju būs atpakaļ. ^

Vecāki sadusmosies, bet briesmas nenojautīs. Viņi nospriedīs, ka tā nu gan ir vieglprātīga rīcība un vēlāk zēnam jāsaņem sods.

Tad, dusmām pieaugot, viņi gaidīs puiku atpakaļ un visbeidzot būs spiesti kopā ar Lilī doties uz ceremoniju zāli.

-     Viņi nevienam neko neteiks, Jona bija diezgan pārliecināts. Viņi neizklāstīs manu nepieklājību, jo tas varētu radīt sliktu iespaidu par viņiem, vecākiem. Turklāt ikviens ir tā aizņemts ar ceremoniju, ka, iespējams, pat nepamanīs, ka manis tur nav. Tagad, kad esmu divpadsmitgadnieks un saņemu apmācību, man vairs nav jāsēž kopā ar sava vecuma grupu. Ašers nospriedīs, ka esmu kopā ar vecākiem vai jums…

-    Un vecāki domās, ka tu esi kopā ar Ašeru vai ar mani…

Jona paraustīja plecus. Paies brīdis, līdz visi aptvers, ka manis nav.

-    Un tad mēs abi jau būsim lielā gabalā.

Agri no rīta devējs skaļruņiem pieprasītu atsūtīt automašīnu un šoferi. Reižu reizēm viņš mēdza apmek­lēt citu kopienu, kas atradās netālu, lai apspriestos ar tās vecajiem; devēja uzdevumi mēdza pārsniegt kopienas robežas un stiepās tālu ārpus tām.

Šāds rīkojums nebūtu nekas neparasts. . Parasti atmiņu saņēmējs negāja uz decembra ceremoniju Pagājušo gadu viņš bija piedalījies, jo tika izvēlēts viņa pēctecis šajā procesā gan viņš bija iesaistīts. Bet ikdienā viņa dzīve ritēja diezgan nošķirti no kopienas pasākumiem. Neviens neko neteiktu par viņa prombūtni vai par to, kāpēc viņš tieši šo dienu izvēlējies kaimiņu kopienas apmeklējumam. Kad ierastos šoferis ar auto, devējs šoferi nosūtītu paveikt kādu nelielu darbu. Tikmēr vecais vīrs palīdzētu noslēpties auto aizmugurē. Tad viņš zēnam iedotu maisiņu ar pārtiku, ko būtu izdevies sakrāt no maltītēm šajās divās nedēļās.

^^ Ceremonija sāktos, visa kopiena būtu sapulcējusies, un a P to laiku Jona un vecais vīrs jau būtu gabalā. Ap pusdienas laiku Jonas prombūtni pamanītu, un tas radītu nopietnas bažas. Ceremoniju gan nepārtrauktu; ko tādu nevar pat iedomāties. Bet kopienas teritorijā izsūtītu meklētājus. Devējs būtu atpakaļ ap to brīdi, kad atrastu Jonas divriteni un drēbes. Jona tad jau būtu ceļā uz Citurieni. Atgriežoties vīrs atrastu kopienu uztraukuma un panikas stāvoklī. Sastapušies ar situāciju, kādā nekad nebija nokļuvuši un nespēdami piekļūt atmiņām, kurās smelties vai nu mierinājumu, vai risinājumu, ļaudis nezi­ni, ko iesākt un pie kā vērsties pēc padoma. Devējs dotos uz auditoriju, kur klusumā pulcētos iedzīvotāji. Tad viņš kāptu uz paaugstinājuma, lai uzrusanākušos.

svinīgā balsī viņš paziņotu, ka Jona gājis bojā upē, un nekavējoties sāktu zaudējuma ceremoniju.

-   Jona, Jona! visi skaļi skandētu, tāpat kā reiz bija skandējuši Kaleba vārdu.

Skolotājs teiktu priekšā sakāmo.

Tad viņi kopā ļautu Jonas klātbūtnei izdzist no savas dzīves, unisonā izrunājot viņa vārdu: aizvien lēnāk un klusāk, līdz tas izgaistu. Nu viņš būtu nekas vairāk kā nenozīmīga murmināšana, ujttad, dienas beigās, uz laiku laikiem izzustu, un viņu vairs nepieminētu. Tad cilvēku uzmanība atkal pievērstos satraucošajam uzdevumam uzņemties atmiņas.

Devēja palīdzība šeit lieti noderēs.

-Jā, es saprotu, ka kopienai jūs vajadzēs, Jona sacīja pēc tam, kad viņi bija beiguši plānošanas darbus. Bet arī man jūs būsiet vajadzīgs. Lūdzu, dodieties man līdzi! Jona jau zināja atbildi uz šo pēdējo lūgumu.

-     Mans darbs būs pabeigts tikai tad, sirmgalvis maigi norādīja, kad būšu palīdzējis kopienai mainīties un atkal kļūt vienotai un veselai. Esmu tev pateicību pa­rādā, Jona, jo bez tevis es nebūtu spējis izdomāt veidu, kā panākt šādas pārmaiņas. Tava loma un uzdevums tagad ir bēgt. Izglābties. Un mans uzdevums palikt.

-    Vai gan jūs nevēlaties doties man līdzi? skumji vaicāja Jona.

Skolotājs viņu apskāva.

-    Es tevi mīlu, Jona, viņš sacīja, bet man jādodas kaut kur citur. Kad mans darbs šeit būs pabeigts, es vēlē­šos būt kopā ar savu meitu.

Jona bija drūmi raudzījies grīdā. Tad viņš pārsteigts pacēla galvu.

-    Nezināju, ka jums ir meita! Jā, stāstījāt par dzīves­biedri. Bet nekad neesmu dzirdējis par meitu.

Devējs smaidot pamāja ar galvu. Pirmo reizi šo mēnešu laikā, ko viņi bija pavadījuši kopā, Jona redzēja veco vīru patiesi laimīgu.

-    Viņu sauca Rozmarija, devējs teica.

21