Devējs

Lai gan, caurām naktīm rullējot visgarām nomaļām ainavām, kopienas bija palikušas tālu aiz muguras un tuvumā nebija nevienas norādes par apdzīvotu vietu, zēns visu laiku palika modrs un piesardzīgs, ar acīm mek­lēdams nākamo paslēptuvi, ja tāda vajadzība rastos.

Ar laiku lidmašīnu pārlidojumi mitējās. Tās riņķoja arvien retāk un arī vairs ne tik lēni un uzmanīgi, it kā meklējumi nu notiktu uz labu laimi un bez īpašām cerī­bām.

Visbeidzot pienāca tāda diena un tāda nakts, kad neviena lidmašīna neparādījās.

22

Ainava bija kļuvusi citāda. Izmaiņas bija nelielas, gan­drīz grūti pamanāmas. Ceļš bija šaurāks un bedraināks; acīmredzot to vairs neaprūpēja ceļu darbinieki. Pēkšņi bija grūtāk noturēt līdzsvaru uz divriteņa, jo priekšējais ritenis ķērās starp akmeņiem un grambām.

Kādu nakti, ritenim strauji atsitoties pret akmeni, Jona nokrita. Instinktīvi viņš tvēra pēc Gabriela. Mazu­lis, iesprādzēts sēdeklītī, nebija ievainots, toties nobijies brīdī, kad ritenis gāzās uz sāniem. Jona bija izmežģījis potīti, ceļi bija nobrāzti un jēli, caur saplēstām biksēm sūcās asinis. Sāpju pārņemts, viņš piecēlās kājās, saveda kārtībā riteni un nomierināja Geibu.

Tad viņš pavisam piesardzīgi sāka braukt dienas­gaismā. Bailes no meklētājiem jau bija piemirstas, izzu­dušas pagātnē. Bija uzradušās jaunas bailes nepazīs­tamā ainava slēpa nezināmas briesmas.

Meži ceļmalās bija tumši un noslēpumu pilni. Viņi abi biežāk redzēja strautiņus urdzam un apstājās, lai padzertos. Jona uzmanīgi apmazgāja savainotos ceļus, saviebdamies, kad pieskārās jēlumam. Laiku pa laikam sapampušo potīti pamērcējot aukstās ceļmalas grāvju tērcītēs, sāpes atvilga; kļuva vieglāk.

Nesen Jona bija apjautis, ka Gabriela drošība ir atka­rīga no Jonas spēka krājumiem.

Abi zēni pirmoreiz ieraudzīja ūdenskritumu; vēlāk pirmo reizi dzīvē arī meža zvērus.

Lidašīna! Lidašīna! Geibs izsaucās, un Jona ātri metās krūmājos, lai gan dienām ilgi nebija tās redzējis un ari tagad nedzirdēja motora rūkoņu.

Viņš iestūma riteni biežņā un, atgriezies pēc Geiba, pamanīja mazo, tuklo roķeli rādām uz debesīm.

Izbailēs Jona paskatījās augšup, taču tā nebija lidma­šīna. Lai gan pats iepriekš viņš to nekad nebija redzējis, tomēr pazina no bālēt sākušajām atmiņām, ko devējs bieži bija pārraidījis. Tas bija putns.

Drīz ceļā parādījās arvien vairāk putnu; tie cēlās gaisā virs viņu galvas un sakliedzās savā starpā. Zēni vēroja briedi, un reiz ceļmalā uz viņiem pārsteigti un bezbailīgi nolūkojās neliela, sarkanīgi brūna radība ar kuplu asti, bet Jona nezināja, kā to sauc. Palēninājis gaitu, viņš lūko­jās uz to, līdz radība apcirtās un pazuda meža biezoknī.

Tas viss Jonam bija jauns. Pēc dzīves Tāpatībā, kur viss iepriekš bija paredzams, viņu sajūsmināja pārstei­gumi, kas gaidīja katrā ceļa līkumā. Zēns reižu reizēm palēnināja divriteņa gaitu, lai apbrīnotu meža puķes, papriecātos par putna treļļiem biezoknī un vienkārši nolūkotos, kā vējš kustina koka lapas. Divpadsmit gadu laikā, ko zēns bija pavadījis kopienā, viņš nekad nebija izjutis tik vienkāršus pēkšņas laimes brīžus.

Tomēr vienlaikus Jonu pārņēma neskaidras bailes. Visvairāk viņš baidījās, ka būs jācieš bads.

Apstrādātie lauki bija palikuši aiz muguras, un pār­tiku bija gandrīz neiespējami atrast. Pēc tam kad puikas bija notiesājuši beidzamos kartupeļus un burkānus, ko bija atraduši pēdējā apstrādātajā zemes gabalā, viņus vienmēr pavadīja izsalkums.

Jona notupās pie strauta un kailām rokām mēģināja saķert zivis. Kad tas neizdevās, viņš vīlies sāka sviest strautā oļus, apzinādamies, ka tādai rīcībai ir maza jēga.

Beidzot, izmisuma mākts, viņš uz ātru roku uzmeista­roja tīklu saliektam koka gabalam apkārt savijot cilpas no diegiem, ko izvilka no Gabriela segas.

Pēc daudziem mēģinājumiem, kas šķita velkamies bezgalīgi, zēns beidzot no strauta izķeksēja divas sudra­baini zvīņainas zivis. Metodiski ar asu akmeni sadalījis tās gabalos, viņš mazumiņu notiesāja pats un pabaroja arī Geibu. Viņi apēda dažas ogas un bez panākumiem mēģināja noķert putnu.

Naktī ar Gabrielu pie sāniem Jona, bada mocīts, gulēja nomodā un atminējās dzīvi kopienā, kur maltītes katru dienu tika piegādātas pie mājokļa durvīm.

Puisēns mēģināja izmantot atslābstošo atmiņu spēku, un viņam izdevās uzburt īsas, tagadējā stāvoklī mokošas ainas: krāšņus banketus ar milzīgiem cepešiem, dzimša­nas dienu ballītes ar bieza krēma kārtām rotātām kūkām, tikko no koka plūktus, saulē sakarsušus un no sulas pār­pilnības vai plīstošus augļus.

Bet, kad atmiņu mirkļi norima un atkāpās, viņu atkal ieskāva sāpīgs tukšums. Pēkšņi sadrūmis, Jona atcerē­jās reizi, kad bija saņēmis rājienu par nepareizi lietotu vārdu. Šis vārds bija «badā». «Tu nekad neesi bijis badā,» viņu pamācīja. «Un tu nekad nebūsi izbadējies.»

Tagad viņš tāds bija gan. Ja viņš būtu palicis kopienā, tā nenotiktu. Tas bija tik vienkārši. Viņš bija ilgojies pēc izvēles iespējas. Tagad, kad šāda iespēja bija, viņš bija acīmredzami izvēlējies aplamāko: doties prom. Un nu viņš cieta badu.

Bet ja viņš būtu palicis…