Devējs

Doma turpinājās. Ja viņš būtu palicis, tad tāpat ciestu badu, tikai citādi. Viņš būtu dzīvojis tādu dzīvi, kurā vienmēr alktu pēc sajūtām, krāsām, pēc mīlestības.

Un Gabriels? Ja Jona būtu palicis, Gabriela vispār vairs nebūtu. Tātad izvēles patiesībā nebija.

Spēki pamazām izsīka, pārtikas nebija pietiekami, un braukt ar riteni kļuva arvien grūtāk. Tad zēns apjauta, ka tālumā vīd kas tāds, ko viņš jau sen bija cerējis ieraudzīt: kalni. Izmežģītā potīte, visiem spēkiem minot pedāļus, pulsēja sāpēs. Tāda piepūle bija gandrīz pāri zēna spē­kiem.

Arī laiks bija mainījies. Divas dienas lija. Jona nekad nebija redzējis lietu, lai gan atmiņās to bija gan piedzīvo­jis. Lietus, ko viņš bija redzējis atmiņās, viņam patika tas bija neparasti, kas jauns, bet šis bija citāds. Viņi abi ar Gabrielu nosala, viscaur izmirka, un bija gandrīz neie­spējami izžāvēt drēbes, lai gan pēc lietus laiku pa laikam uzspīdēja saule.

Pārbaudījumu pilnajā ceļā Gabriels nebija pinkšķējis. Tagad gan mazulis raudāja, jo bija izsalcis, pārsalis un ārkārtīgi novārdzis. Arī Jonam lija asaras gan tā paša iemesla dēļ, gan arī tāpēc, ka baidījās. Zēns raudāja, jo nu viņš nobijās, ka nespēs izglābt Gabrielu. Par sevi viņš vairs neuztraucās.

23

Jonu pārņēma arvien nešaubīgāka sajūta, ka mērķis ir tepat tuvumā, nakts tumsā, kas pamazām sabiezēja. It kā nekas par to neliecināja. Ja neņem vērā nebeidzamu ceļa strēli, kas līkločiem izvijās nu jau pavisam šaura, priekšā nekā nebija. Visapkārt nebija dzirdama ne skaņa.

Jona juta, ka Cituriene vairs nav tālu. Cerība, ka viņš spēs to sasniegt, bija pavisam niecīga. Paļāvība uz glā­biņu saruka arvien vairāk, kad sejā sāka pūst ass un auksts gaiss, kas pamazām sabiezēja baltā virpulī.

Ietīts nepiemēroti plānā sedziņā, Gabriels bija sarā­vies čokurā un trīcēdams pavisam klusu tupēja mazajā sēdeklītī. Jona uzmanīgi apstādināja divriteni, izcēla mazuli no krēsliņa un, sirdij sažņaudzoties, aptvēra, cik Geibs ir novārdzis un pārsalis.

Stāvot dzeldoši aukstā kupenā, kas ap basajām kājām arvien sabiezēja, Jona atpogāja savu tuniku un piekļāva Geibu cieši klāt, aptīdams abiem apkārt sadriskāto un netīro segu. Gabriels vārgi grozījās un mazliet iešņuks­tējās klusumā, kas viņus ieskāva.

Neskaidri, it kā saņemdams signālu no pabalējušas uztveres tikpat neskaidras kā pati šī viela, Jona atmi­nējās, kas ir šis baltums.

To sauc par sniegu, Geib, Jona čukstēja. Snieg­pārslas. Tās lido lejup no debesim un ir ļoti skaistas.

No zinātkārā un uzmanīgā bērna atbilde neatskanēja.

Jona paskatījās lejup uz mazo galviņu, piespiestu sev pie krūtīm. Cirtainie Gabriela mati bija kļuvuši nespodri un ķepīgi, uz bālajiem vaigiem varēja redzēt asaru pēdas. Acis puisēns bija aizvēris. Jona noraudzījās, kā snieg­pārsla slīd lejup un, īsu brīdi vizuļodama, aizķeras trīso­šajās mazuļa skropstās.

Noguris un spēkus izsmēlis, Jona pacēla divriteni. Priekšā vīdēja stāvs kalns. Pat nevainojamos laikapstākļos būtu ļoti grūti tajā uzbraukt tas prasītu daudz spēka. Nu sniegs, kas tagad sniga lielām pārslām un pamazām pārklāja šauro ceļu, braukšanu padarīja neie­spējamu. Priekšējais ritenis minās uz priekšu tukšgaitā, apsaldētās kājas automātiski mina pedāļus. Divritenis apstājās. Un vairs nekustējās uz priekšu.

Jona nokāpa no riteņa un ļāva tam nogāzties blakus, sniegā. īsu brīdi viņš iedomājās, cik viegli būtu arī pašam nokrist līdzās un ļaut abiem ar Gabrielu ieslīgt maigajās sniega pūkās, nakts tumsā, mierpilnā miegā.

Bet viņš jau bija ticis tik tālu! Jāmēģina tikt uz priekšu.

Atmiņas nu bija palikušas iepakaļ, nepakļaudamās mēģinājumam tās saglabāt, lai neatgrieztos pie kopie­nas iedzīvotājiem. Vai vispār kaut kādas atmiņas vēl bija palikušas? Vai viņš vēl varēja pieķerties pēdējam siltuma mazumiņam? Vai viņam vēl bija spēks dot? Un vai Gabriels bija spējīgs uztvert?

Jona uzlika rokas Gabriela mugurai un mēģināja atcerēties saulesgaismu. Uz bridi šķita, ka Jona neko ne­spēj atminēties, ka viss ir izgaisis un šī spēja zaudēta uz visiem laikiem. Tad tā īsi uzplaiksnīja, un Jona sajuta tūkstošiem mazu liesmu mēlīšu durstām viņa sasalušās pēdas. Zēns samanīja, ka seja iekvēlojas un ledainais auk­stuma tvēriens ap rokām atslābst. Acumirkli viņam ļoti gribējās to paturēt tikai sev, sagādāt šo iespēju gozēties saulesgaismā, neviena un nekā netraucētam.

Bet šis brīdis pagāja, un tam sekoja dzinulis, nepie­ciešamība un kaismīga vēlme dalīties siltumā ar vienīgo cilvēku, kas viņam bija atstāts, lai to mīlētu. Piepūles notrulināts, Jona atmiņas par siltumu pārraidīja uz vājo un trīcošo ķermenīti, ko turēja rokās.

Gabriels sakustējās. īsu mirkli viņi abi gozējās sil­tumā un atjaunoja spēkus, turēdamies cieši kopā acis žilbinošā sniegputenī.

Jona sāka kāpt kalnā.

Atmiņa bija nežēlīgi īsa. Viņš nebija bridis pat pāris metru nakts melnumā, kad atmiņa bija jau zudusi; abi atkal atradās aukstumā.