Dana un Otrā pasaule

-     Vai jums te kādreiz līst lietus? Dana sapņaini jautāja. Vai maz kādreiz ir lijis?

-    Kas? abi pārējie reizē jautāja.

-    Tātad nav, viņa secināja.

-Pag, tas ir tad, kad no debesīm krīt ūdens? Nokss interesējās. Man šķiet, ka tu man par to esi stāstījusi.

-     Ūdens? sarunā iekrita Medims. Acīmredzot šis temats viņam bija kaut kas neizprotams.

-    Jā, tas pats, Dana apstiprināja.

-     Nu, pirmkārt, sāka skaidrot Nokss, mums te nav tādu debesu kā jums. Otrkārt, mums ūdens nāk no pazemes ezeriem. Tāpēc Uguns zemē nav visur vienlīdz zaļi. Lielākais pazemes ezers ir zem Loka ezera. Laikam tie pat ir apvienojušies vienā lielā.

-    Vai tad tādiem te pietiek vietas? meitene brīnījās. Es zinu, Zeme kā planēta nav maza, bet arī Uguns zeme, Dzīvības zeme un pārējās, kas visas atrodas zem planētas garozas, nav mazas. Vai tām visām te pietiek vietas? Prizmo man stāstīja, ka zem Eirāzijas un Aus­trālijas, kā arī zem Ziemeļu un Dienvidu Amerikām ir pa vienai šādai zemei. Cieši blakus cita citai.

-    Ja ir kāds palielāks zemes laukumiņš starpā, kofots klāstīja, tad šādi ezeri noteikti arī izveidojas. Un nav jau arī tā, ka visu Apakšzemi un Augšzemi no­robežo papīra biezuma zemes kārta. Dažviet tie ir pat tūkstoši enomu. Turklāt Augšzemi un Apakšzemi šķir arī maģiskās barjeras, kas neļauj kuram katram, kurš iedomājas rakt, kur pagadās, pēkšņi izrakties līdz mums.

-     Nu, jā. Tas izklausās loģiski, Dana piekrita un sāka domāt, kā šajā ziņā ir ar dziļurbumiem ūdens iegu­vei vai kaut kādiem Zemes slāņu pētīšanas eksperimen­tiem. Bet tā patiesi ir, ka Augšzemē ir cilvēki, kas zina par Apakšzemi un ietekmē rakšanas vietas?

-    Cik esmu dzirdējis, tad jā, Nokss atbildēja. Bet tās var būt arī baumas, un patiesībā cilvēki vienkārši nespēj vai nespēs izrakties tik dziļi.

-    Kā no debesīm var krist ūdens? Medims vēl jopro­jām bija iesprūdis pie pamata jautājuma. Ūdens taču ir smags!

-    Prasi viņai. Viņa mums te ir lietus eksperts.

-     Nu… Dana nopūtās un nākamās minūtes abiem skaidroja, kā noris ūdens cirkulācija, tam izgarojot, pārvēršoties mākoņos un nolīstot.

-     Bet arī mums ir mākoņi! Kāpēc tad no tiem nekas nelīst?

-       Droši vien tie sastāv vairāk no dūmiem nekā ūdens, meitene lūkoja rast izskaidrojumu. Toties man nav īsti saprotams, kā te spēj izdzīvot augi. Ja ūdens ir tikai zem zemes un turklāt vēl dziļi, kā, pie­mēram, var izdzīvot mazie krūmi, kam ir pavisam īsas saknes?

-    Varbūt vienkārši pietiek ar kodola dzīvības enerģi­jām, šoreiz ieminējās Medims.

-    Enerģijas? Dažreiz es šo pasauli neizprotu.

-    It kā jums enerģiju nebūtu! Nokss iesaucās. Arī jums tādas lietas noteikti ir. Tikai ar citiem nosauku­miem.

-    Piemēram?

-     Kā tad es varu zināt? Ne jau es esmu bijis Augš­zemē! kofots kļuva ērcīgs. Kaut vai tā pati dabas enerģija, kas liek augiem augt, dot augļus un sēklas, lai dzīvotu tālāk.

-    Tā enerģija, kas liek upēm tecēt uz jūru, Medims piebiedrojās.

-     Pie tā būtu vainīga gravitācija, iebilda Dana.

-    Ne vienmēr, Medims nepiekrita. Jebkura ūdens lāse ir bijusi jūrā, pat ja tā nāk no pazemes ezera, kas ne­vienai jūrai ne tuvumā neiet, vai no strautiņa, kas knapi tek. Tikai ar vienu pašu gravitāciju tas nebūtu iespē­jams.

-           Un pat tā pati gravitācija, turpināja Nokss. Tāpēc arī gravitācijas likumus ir iespējams pārkāpt — jo ener­ģijai ir savs sākums un beigas.

-    Vēl arī vējš… pūķis piezīmēja.

-    Tas veidojas, kustoties siltajam un vēsajam gaisam, Dana iepazīstināja ar cilvēku versiju.

-    Ja tu runā par to, kas tiek sasildīts saules staros, tad tas ne īpaši darbojas šeit, kur saules nav. Šeit vairāk vai mazāk visur temperatūra ir līdzīga.

-    Noks! iesaucās Dana. Tu jau sāc izklausīties kā tie trakie profesori, kas cenšas apgāzt visas dabas teorijas.

-     Kāpēc tad nevar paredzēt, kur un cik stipri katrs vējš pūtīs, ja jau saule savu siltumu nemaina? Nokss turpināja. Un kāpēc ne visur ir stabiņvētras? Ko? Man teorijas nav jāapgāž, tās jau sen ir apgāztas.

-     Stabiņvētras? Dana izbrīnīta lūkojās uz Noksu.

-     Nu… Reiz dzirdēju, ka tur tādas ir. Vēja kunkuli stabu formā.

-    Ā, tu domā viesuļvētras? Tornado?

-     Laikam tos pašus.

-    Nu, labi, Dana atmeta ar roku. Neturpināšu ar jums strīdēties. Acīmredzot jūs dabas lietas izprotat labāk par mani, jo es nemāku pateikt, kāpēc "stabiņvētru" nav visur. Jūs vienmēr atradīsit kādu argumentu, ar ko man iebilst.

Beigusi diskusiju par dabas zinātnēm, meitene brīdi turpināja ceļu klusumā, bet tad neviļus sāka stāstīt par Pokaiņiem. Šis stāsts abiem enerģiju zinātājiem pie sirds gāja krietni labāk, turklāt viņi to papildināja ar komen­tāriem, kas Pokaiņu noslēpumainajām parādībām lika izklausīties loģiskām.

-      Laikam vajadzēs kaut kad uz turieni atkal aiz­braukt, Dana nosprieda, pirms saruna novirzījās uz citu tēmu.

Lai arī trijotne nebeidza spriest par visdažādākajiem tematiem, tomēr arī doties uz priekšu viņi nepārstāja.