Dana un Otrā pasaule

Sadzirdējis saucienus, no kādas guļamtelpas bēdzē­jiem priekšā izlīda milzīgs pūķis — tik milzīgs, ka tik tikko ietilpa gaitenī. Labi, ka pieliecoties pūķim varēja izmukt caur kājstarpi un tas bija par lempīgu, lai spētu bēdzējus aizkavēt.

Nākamais šķērslis bija kāds lidojošs pūķis garu kaklu, tas pārlaidās skrējējiem pāri un ar asajiem nagiem centās aizķert Noksu, bet kofots izrādījās veiklāks par pūķi, un drīz tas attapās, ietriecies ejas sienā.

Bet arī ar to viss vēl nebeidzās. Danai nebija ne jaus­mas, no kuras puses nāca liesmas, bet tās vēlās tieši viņai virsū. Acis aizmigloja kvēpi, tomēr meitene izskrēja cauri liesmām puslīdz sveika un vesela. Pēc mirkļa, kad bija saodusi kaut ko nelāgu, viņa pamanīja, ka dažas viņas rudo matu šķipsnas ir aizdegušās. Skrienot viņa tās aši apdzēsa un joza tālāk.

Labā ziņa bija tāda, ka Medima ieeja pazemē vairs nebija tālu. Sliktā — nešķita, ka sekotājus tas atturēs no medību turpināšanas.

Pēc mirkļa minētā ieeja bija klāt. Tumšajā ejā, kurā visi iebēga, bija pakāpieni, kas veda lejup. Tumsā tos ne­varēja saskatīt, tomēr Dana, par spīti tam, ka nezināja, cik daudz ir pakāpienu, cik tie plati un kad kāpnes beigsies, vienalga, nesamazinot ātrumu, lēca tiem pāri un traucās uz priekšu.

-     Tagad pa kreisi! Medims piepeši nokomandēja, taču mazliet par vēlu, jo Dana tieši tajā brīdī sāpīgi atdūrās pret sienu sev priekšā. Klusi nošķendējusies, viņa atsāka skriet pareizajā virzienā. Kaut arī adrenalīns kūsāja pārpārēm, tomēr spēks sāka strauji izsīkt. No lielās skriešanas pakrūtē sāpīgi dūra, un kājas atteicās klausīt, savukārt kakls bija kļuvis sauss no ātrās elpo­šanas, bet pašas elpas vienkārši vairs nebija.

-    Viss, vairs… nevaru… meitene stenēja. Smagi klup­dama, viņa apstājās un, lai nepakristu, atbalstījās pret sienu. Acis, kas vēl nebija pieradušas pie dziļās tumsas, neko neredzēja, tomēr meitene juta, ka blakus kāds ir.

-    Noks? Tas esi tu? Medim? viņa vaicāja, bet atbil­des vietā cauri tumsai iemirdzējās divas sarkanas acis.

-     Nolāp… Dana izdvesa un zolofīta virzienā notē­mēja savu dūri. Tā atsitās pret kaut ko zvīņainu un vēsu, kam sekoja arī nikns rēciens.

-      Še tev vēl! Dana iesaucās skaļāk un turpināja mazo pūķi kaustīt, līdz tas attapās meitenes virzienā raidīt uguns strūklu. Meitene izbailēs sarāvās un sastin­gusi cieši aizvēra acis. Kad nākamajā brīdī viņa saprata, ka liesmas līdz viņai nav nonākušas, Dana atvēra acis un ieraudzīja, ka dūmu vērpete kopā ar tās radītāju no viņas attālinās. Atmetusi ar roku zolofītam, kas bija sācis atkāpties, rudmate metās atkal skriet, cerot panākt Noksu un Medimu. Protams, ja vien viņi bija aizskrējuši tajā pašā virzienā, kur devās Dana.

Kādu brīdi skrējusi, meitene pamanīja, ka rāmo pazemes gaisu piepilda vairs tikai viņas saraustītā elpa un steidzīgie soļi. Uz mirkli apstājusies, viņa ieklausījās un dzirdēja attālas atbalsis no pūķu bara, kas, droši vien cerot, ka bēgļi apmaldīsies pazemes labirintos, vajāšanu bija pārtraukuši. Tomēr Nokss ar Medimu nesteidzās apstāties un joprojām bija labu gabalu priekšā.

-    Laikam vajadzēs paskriet vēl, Dana klusi noteica un uzsāka pēdējo spurtu.

-     Hei, pagaidiet mazliet! meitene uzsauca abiem, kad bija tos panākusi.

-    Dana! Man šķita, ka tu mums esi priekšā, Nokss apstājās un iepriecināts iesaucās, redzot, ka meitenei nekas nekaiš.

-    Izrādās, ka ne, viņa atteica. No sadauzītās, netīrās un arī nedaudz apdedzinātās un saplēstās somas viņa izvilka ūdens pudeli un lieliem malkiem izdzēra pusi.

-    Vēl kāds grib? viņa piedāvāja abiem.

-     O, jā! Nokss atsaucās un, ar abām priekšķepām naski saķēris pudeli, krietni padzērās. Pēc tam bija arī Medima kārta.

-    Viņi mums vairs neseko? Medims padzēries jau­tāja un lūkojās atpakaļ tumšajā gaitenī.

-    Cik nu es redzēju, tad viņi apstājās jau kādu gabalu atpakaļ, Dana atteica un ielika tukšo pudeli somā.

-      Vienalga, mēs nevaram atļauties te stāvēt. Kad būsim vēl zemāk, tad varēsim būt pavisam droši, ka mums neseko. Turieties Medima tuvumā. Ja noklīdīsit, tad noteikti neatradīsit ceļu atpakaļ. To es garantēju, viņš ļoti optimistiski paziņoja un atsāka soļot. Dana gan būtu gatava krist gar zemi un lūgt vēl minūti atpūtas, tomēr saņēmās un sekoja pūķim. Pārāk daudz bija likts uz spēles.

Pēc brīža viņi nogriezās ļoti šaurā un vārgi apgais­motā eju tīklā, kas bija pilns putekļu un smilšu. Gaiss te bija drēgns, vēss un mitrs, tik sasmacis un sastāvējies, ka gaisā varētu pat cirvi pakārt. Ejas zarojās uz visām pusēm, un pagrieziens sekoja pagriezienam, tā ka Dana drīz vairs nespēja izsekot, kurā virzienā viņi dodas. Tomēr par to, ka virzienu bija pazaudējusi viņa, mei­tene daudz nebēdāja; galvenais, lai virzienu nepazaudē viņu ceļvedis — Medims.

-     Projektējot šo labirintu, Cetats būs krietni pacen­ties, Nokss nosmēja, dodoties garām kārtējām ejām. Tiesa, ja vien viņš to ir projektējis pats.

-     Kā vispār šīs ejas ir iespējams atcerēties? Dana pievienojās. Te jau jāpavada viss mūžs, lai iemācītos.