Dana un Otrā pasaule

-    Vienā no pazemes labirintiem, atbildēja Medims, kas bija paņēmis savu garo asti ķepās. Medims bieži mēdz pa tiem paklejot. Tur ir ari kāds gaitenis, kur neviens neiedrošinās iet, tāpēc ka tur ir Sargātājs un Gante, kas viņu uzrauga.

-      Jā, ar Ganti man ir sanācis iepazīties, atminē­damās pesimistiski noskaņoto akmeni, Dana noteica un piecēlās kājās, lai kārtīgi izstaipītos.

-     Bet ko varētu nozīmēt vārdi "lejā skatu nemet"? Nokss skaļi domāja.

-     Spriežot pēc iepriekšējās pieredzes, viss teiktais ir jāuzņem ļoti burtiski.

-    Jā, tikai iepriekšējā reizē runa bija nevis par neskatišanos, bet vienkārši acu aizvēršanu, kofots atgādināja.

-    Vai tu atceries dzejoli, ko Hapitors skaitīja? viņam jautāja Dana. Tur bija pieminēta pekle. Tātad arī tam ir jābūt kaut kādā saistībā ar akmenī teikto.

-    Tas gan, kofots, to apsvēris, piekrita. Starp citu, kā tev Meža sirdī ienāca prātā tiešām aizvērt acis?

-      Nezinu. Kaut kā vienkārši iešāvās prātā, Dana domīgi novilka.

-     Toties jūs zināt, ko nozīmē "zemes dzīles", Me­dims ar lepnu smaidu sejā atgādināja par savu artavu šīs uzdevuma risināšanā.

-    Tad nu gan. Tev vienīgā lieta, ar ko lepoties, nicīgi atcirta Nokss.

-    Tādam balamutem kā tev nevajadzētu…

-      Kuš! Dana steidza strīdniekus izšķirt. Lūdzu, kamēr neesam atraduši Sargātāju, nemaz nesāciet viens otru aizvainot, kaitināt vai vēl sazin ko! Dana noskaldīja un nomērīja abus ar dusmīgu skatienu, cerot, ka neviens nesāks runāt pretī. Meitenei par prieku, abi palika klusi.

-     Labi, apmierināta par savu vārdu iespaidu, viņa piebilda, tas ir nokārtots. Bet tagad — vai kādam ir vēl kas darāms? Būtu labi, ja mēs jau dotos pie Sargātāja.

-      Jā, labi, Nokss klusi nopūtās un pieslējās uz visām četrām.

-     Cik ilgi ir jāiet, lai nokļūtu pie Sargātāja? Dana jautāja un pagriezās pret pūķi, kas arī jau bija pieslējies kājās un gatavs doties prom no Cetata guļamistabas.

-    Ir divi ceļi. Viens iet caur pūķu guļamistabām, otrs — tām apkārt. Medims zina abus, bet viens ir garāks, savu­kārt otrs nav tik drošs, januto lietišķi paskaidroja un, pa ceļam vēlreiz nopētot Suzuluru akmeni, mierīgi soļoja uz izejas pusi.

-    Laikam labāk būtu doties pa drošāko, Nokss sprieda, kopā ar Medimu un Danu iznācis gaitenī. Nepatīkamu pārsteigumu mums jau pietiek.

-     Tā laikam gan, meitene piekrita. Starp pūķiem mūs noteikti pamanītu, bet gaiteņos viņu nebūs tik daudz.

-     Par to, cik daudz viņi būs gaiteņos, Medims nevar galvot. Bet drošāk tas noteikti būs gan.

-     Labi, nolemts. Medim, rādi ceļu! Dana teica gala vārdu un, sakārtojusi mugursomas lences, bija gatava viņam sekot.

Visi devās ceļā, un no jauna sākās iešana pa daudza­jiem Pūķu kalna gaiteņiem, tikai šoreiz viņi vis nemal­dījās, bet gan mērķtiecīgi devās uz priekšu. Pagājuši garām kāpnēm, pa kurām Medims ar Danu bija nonā­kuši stāvā, kur atradās Cetata guļamistaba, trijotne devās uz priekšu.

-     Ja jau Cetats bijis tik varens, kāpēc viņš nevarēja izveidot plānojumu, kas nesastāvētu tikai no gaiteņiem? Un turklāt no gariem, taisniem, pelēkiem… Nokss šķendējās, lēni velkoties uz priekšu.

-      Hapitors droši vien teiktu, ka Cetatam ir bijusi humora izjūta, Dana nosmīkņāja un mēģināja iedomā­ties, kā bērzs atbild uz Noksa jautājumiem.

-     Jūs teicāt — Hapitors? Medims pārjautāja un ap­stājies palūkojās uz abiem.

-     Jā, Hapitors, Dana apstiprināja. Ir sanācis ar viņu satikties arī pašam?

-     Vienreiz. Viņš man uzdzen šermuļus. Un viņš arī tik daudz runā, Medims nedroši noteica, atminoties savu tikšanās reizi.

Dana ar Noksu saskatījās un sāka smieties. Runīgums bija tieši tā iezīme, kas Danai pirmā saistījās ar Hapitoru.

-    Bet, no vienas puses, tur ir daļa taisnības, pūķis domīgi piebilda, pirms atsāka iet. Cik nu Medims ir dzirdējis, tad ir bijis tā, ka Dievam paticis staigāt pa gara­jiem gaiteņiem. Tas Dievam esot paticis pat labāk, nekā vienkārši atrasties kādās telpās.

Pēc neilga laiciņa viņi nonāca pie kārtējā sazaro­juma, kas atradās zem vitrāžas. Šoreiz mazajos stikla gabaliņos bija attēlots Pūķu kalns, kuru ieskāva lido­jošie ugunspūtēji.

-    Ir arī tāds fakts, ka, lūkojoties no augšas, var redzēt, kā no šīm vitrāžām ir izveidota uguns zīme, Medims turpināja dalīties ar savām zināšanām.

-     Cik vispār kalns ir liels? Dana pārtrauca viņa monologu. Augstumā un diametrā?

-     Cik nu Medims pats ir mērījis, tad apakšējā stāvā no viena gala līdz otram sanāca ap sešdesmit enomiem.

-    Cik? Dana pārvaicāja, nojaušot, ka jau atkal satie­kas ar jaunu nosaukumu.

-     Viens enoms ir apmēram divsimt metru, Nokss paskaidroja.

-    Ak tā! Tātad tā ir garuma mērvienība, Dana seci­nāja un nodomāja, ka visus šos terminus derētu kādreiz arī pierakstīt.

-   Bet augstumā aptuveni vienpadsmit enomi, Medims aplēsa un, novērsies no vitrāžas, devās uz eju pa labi. Tikmēr Dana galvā sarēķināja, ka tie ir ap divtūkstoš divsimt metru jeb divi kilometri ar astīti. "Nav nemaz tik daudz," viņa sprieda. "Ja vien nebūtu bezgalīgo gaiteņu, kas visu laiku zarojas…"