Dana un Otrā pasaule

Meitene labu bridi pētīja dārgumu, no visām pusēm pārbaudot, vai tas ir tāds pats kā pirms pazaudēšanas. Nekādus bojājumus neatradusi, viņa to uzlika kaklā un aplūkoja no augšas. Nu arī zeltītā actiņa Medaljona vidū atvērās. Priecīga, ka ar Medaljonu viss ir kārtībā, Dana nolēma, ka turpmāk tam ir jābūt vēl lielākā drošībā, tāpēc aizbāza to aiz notrieptā un caurumainā krekla.

"Tā tikai trūka, lai tas pazustu vēlreiz," viņa nošausminājās.

Tikmēr abi strīdnieki nepievērsa meitenei ne mazāko uzmanību.

-    Labāk būtu uzzināt, ko ar Danu kopā dari tu pats! Nokss pratināja pūķi.

-    Medims atveda viņu šeit, tāpēc esi labāk pateicīgs! lepni atteica Medims.

-    Pateicīgs? Es… kofots jau grasījās cirst pretī, taču Dana neizturēja un iejaucās, pirms viņš paspēja atklāt savas domas par pateicību.

-    Vai jūs apklusīsit? meitene uzsauca. Iestājās klu­sums, un abi ķildnieki neapmierināti, ka strīds ir pār­traukts, lūkojās uz Danu.

-   Medim, Dana pēc brīža jau mierīgāk ierunājās, vai šeit, guļamistabā, palikt ir droši?

Tikai tagad, mierīgi sēžot uz vietas, viņa apjauta, cik nogurusi jūtas. Kad adrenalīns kūsāja, skrienot pa gaite­ņiem kopā ar Medimu, sāpes nebija tik jūtamas. Nu tās bija atgriezušās.

-     Jā. pūķis atbildēja. Kā jau Medims teica, citi pūķi te neiedrošinās nākt.

-    Tas ir labi, jo es jūtos pārguruši. Jūs, ja gribat, varat turpināt strīdēties, bet tikai klusām. Savukārt ar uzrak­stu uz akmens tiksim galā nedaudz vēlāk, viņa sacīja un, pagājusi abiem garām, nogūlās gultā. Dažviet varēja just izciļņus vai, tieši otrādi, izgulējumus, bet nogurums bija pārāk liels, lai meitene tam pievērstu uzmanību. Viņa nolika galvu uz kāda veca spilvena un tūliņ laidās snaudā. Kaut kur fonā vēl varēja dzirdēt Noksu un Medimu strīdamies, bet tas šķita tik tālu, līdz izzuda arī šīs skaņas un meitene iegrima smagā miegā.

Dana nezināja, cik ilgi viņa bija gulējusi, bet, kad viņa pamodās, abi strīdnieki joprojām nebija rimušies. Tiesa, nu viņi bija mainījuši tēmu un pievērsušies Suzuluru akmenim. Stāvot un lūkojoties uz to, abi runāja pieklusi­nātām balsīm:

-     Medims nekad agrāk nav redzējis tādas mīklas, sacīja januto.

-      Kā tad ne? atteica kofots. Uzraksts izklausās tikpat nesakarīgi kā tavi mēģinājumi kaut ko sadzejot.

-    Ak tu neaptēstais! Vai tad tu maz proti lasīt?

-      Jā, protu, Nokss aizvainoti atbildēja. Bet vai tu māki uzrakstīt arī jel ko sakarīgu, izņemot tos "Pār upi gāju, paņēmu sauju", viņš izsmējīgi sāka kaut ko citēt.

-      Medims var tikai secināt, ka tu no mākslas neko nesaproti!

-    Es nesaprotu? Tas bija pilnīgs murgs!

-     Kāds vēl murgs? Tu to pat neizlasīji līdz galam!

-     Iemācies pieņemt kritiku.

-     Ja vien šī kritika būtu objektīva.

-     Ir, un kā vēl!

-    Vai jūs kādreiz arī nestrīdaties, kad atrodaties viens otram blakus? Dana, pacēlusi galvu no spilvena, ne­daudz miegaini jautāja.

-    Vispār, nē, Nokss atbildēja.

-     Burvīgi, meitene nopūtās. Un man ar jums abiem vēl kādu laiku būs jābūt kopā.

-     Kāpēc? Kāpēc Medims vispār atvilkās šeit? Nokss visai neapmierināts vaicāja Danai.

-     Viņš piekrita man palīdzēt tikai tad, ja es palīdzēšu viņam nepamanītam izkļūt no Pūķu kalna. Un laiks to izdarīt būs tikai pēc tam, kad būsim atraduši mūsu mīļo Sargātāju, Dana paskaidroja un piecēlās no gultas. Pa­ņēmusi somu, kas bija nolikta zemē, viņa uz mazā gal­diņa izkravāja visu, kas tur bija ēdams.

-      Mm, brokastis. Vai arī pusdienas. Vai varbūt jau vakariņas? Nu, nav tik svarīgi, kas, Nokss priecīgs teica, luncinot asti un lūkojoties uz ēdieniem.

-    Var redzēt, pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies sev draugus, Medims skeptiski piezīmēja.

-    Tu labāk paklusē! Nokss pamācīja un jau pilnu muti rija ēdamo.

-    Te pietiks visiem, Dana mierināja. Un, ņemot vērā, ka mums ir kāds, kas bez liekas kavēšanās spēj mūs aizvest pie Sargātāja, tad nešķiet, ka mums te vajadzēs uzkavēties ilgāk par vēl vienu dienu, viņa piebilda un nokoda gabalu desmaizes.

Kad trijotne bija kārtīgi ieturējusies un remdējusi iz­salkumu, visi bija vienisprātis, ka nav, ko ilgāk kavēties, un ir laiks ķerties klāt pie Suzuluru akmens lasīšanas.

-    Es to jau pāris reizes esmu paspējis izlasīt, Nokss sacīja Danai. Patiesībā svarīgas ir tikai pēdējās divas rindas, jo sākums atkārtojas, viņš paskaidroja, pirms ņēmās lasīt. Visi bija nosēdušies uz grīdas akmens priekšā un lūkojās uz to. Nokss sāka pārtulkot Danai to, kas akmenī bija apslēpts:

"Tūkstošiem gadu kāds licis Zemēm gaidās drebēt. Tumsas ēna tuvosies, Bet būs, kas turēs pretī. Tie četri, kas izsijāti pa tukšo zemi Un miegā atdusēties likti, Tiks celti.

Lai uguns kvēlojošāka kļūtu Un tumšos ceļus izgaismotu, Tev zemes dzīles jāmeklē, Kur lejā skatu nemet."

-    Tas arī viss, Nokss noteica. Kas tās par zemes dzīlēm, mēs ar januto jau noskaidrojām, viņš piebilda, ar nopietnu sejas izteiksmi pētot akmeni.

-    Un kur tas ir? Dana vaicāja.