Dana un Otrā pasaule

Kādu brīdi viņi gāja klusējot, līdz nonāca pie kāpnēm, kas veda uz leju. Spriežot pēc tā, ka kāpnes bija garas un bez nekādām sānejām, tad viņi atkal devās garām noslēpumainajam, tukšajam stāvam.

-    Kā jūs vispār iepazināties? Dana pārtrauca klusumu.

-     Un kāpēc tā ienīstat viens otru?

-    Tas ir garš stāsts, atteica Nokss.

-      Man nav, kur steigties, meitene iebilda. Un jebkurā gadījumā līdz Sargātājam vēl krietns gabals, ko iet. Viņa patiesi gribēja zināt, kā abi iepazinušies un kāpēc mūždien kašķējas. Nokss bija stāstījis, ka agrāk nav bijis Pūķu kalnā, savukārt Medims, pēc visa sprie­žot, nav pavadījis daudz laika ārpus kalna.

-    Ak, tas jau bija tik sen, Nokss nevērīgi attrauca.

-     Es toreiz klejoju pa Pūķu kalna apkārtni. Redzēju, kā vecākie pūķi māca mazajiem lidot. Bet šim nemākulim pat spārni nebija izauguši.

-     Kuru tu te sauc par nemākuli? januto ierūcās, nopētot nīstamo personu sev blakus.

-    Tevi, protams! Nokss izmeta, bet tūliņ bija spiests to nožēlot, jo Medims, kurš jau pirms tam izskatījās visai nokaitināts, nu metās Noksam virsū, skaji aurodams:

-    Es tevi nožmiegšu!

-    Hei! Tūliņ pat pārtrauciet! Dana, cik nu ātri spē­dama, centās abus izšķirt. Vai es jums neteicu, lai vismaz cenšaties viens otram nenoraut galvu? Viņa nostājās abiem pa vidu un nikni tos nopētīja.

-    Viņš sāka! Medims taisnojās.

-    Kuš! Dana viņu pārtrauca. Noks? Kāpēc tu pret viņu esi nejauks?

-    Kāpēc? Nokss aizvainoti un šokēti iesaucās. Kā­pēc? Es nemaz nepaspēju izstāstīt stāstu līdz galam, jo kādam bija jāmēģina mani noslepkavot.

Danai pat nebija jāpalūkojas uz Medimu, lai zinātu, ka viņš sāk mēdīties vai raidīt citas savas emociju izpausmes kofota virzienā.

-    Mēs tā "mīlam" viens otru, jo viņš todien mācījās ne tikai lidot, uz ko viņš pat tagad nav spējīgs, sekoja klusi rūcieni, bet arīdzan vingrinājās medīšanā! Un kā tev šķiet — kas, janutoprāt, tuvumā bija ļoti garšīgs? Es!

-    Dažbrīd es patiešām nožēloju, ka toreiz tevi neapēdu, pat ja pēc tam veselu mēnesi man būtu jāmokās ar vēdergraizēm.

-     Sprēgā vien, sprēgā! kūdīja Nokss. Gaisotne tur­pināja saspringt, taču Danai bija grūti iedomāties, ka Medims varētu apēst Noksu. Viņa klusībā par to pat pasmējās.

-    Tev jau tad zobi nemaz nebija izauguši. Kā tad tu būtu varējis mani sagremot?

-    Vai tu maz ko saproti no pūķu fizioloģijas?

-     Es saprotu tik daudz, ka januto spārni izaug gada vecumā.

-    Es vismaz…

-    Klusu! Dana atkal pārtrauca strīdu, tad pievērsās pūķim. Un kāpēc Medims necieš Noksu?

-      Vai vajag iemeslu? Medims iesāka. Bet, ja nopietni, tad atliek kopā ar viņu pavadīt vairāk laika, kad viņš jau krīt uz nerviem. Nemaz nerunājot, ja esam iesprūduši uz ilgāku laiku dināpla vilnā…

-    Pagaidi! Dana viņu pārtrauca. Par to man Nokss bija stāstījis, taču tevi viņš gan nepieminēja.

-      Kam tad gribētos par viņu atcerēties? Nokss iesaucās.

-    Tātad jūs tur abi bijāt ieķērušies un turpinājāt ap­mainīties ar jaukiem vārdiem, līdz no tā izķepurojāties?

-     Pateicoties tam nogruvumam. Žēl, ka tie akmeņi tevi nesaspieda! Medims piebilda, palūkojoties uz kofotu.

-    Acīmredzot tev gan kaut ko saspieda.

-    Lai nu kurš būtu runājis! Ne jau man radās ģeniālā ideja sākt dināplu kutināt.

-    Ja es nebūtu…

-    Apklustiet! Dana klusi pavēlēja. Labāk priecājie­ties, ka abi esat dzīvi. Un salīgstiet vienreiz mieru! Es netaisos visu laiku klausīties, kā jūs gaužaties, ko otrs ir izdarījis un cik liels nejaucenis viņš ir! meitene nikni noskaldīja. Ejam beidzot! viņa uzsauca un uzgrieza abiem muguru, tāpēc tā arī neuzzināja, kuram piederēja klusā piebilde:

-    Murmulis!

Trijotne turpināja gājienu — Dana pa priekšu, abi strīdnieki, klusi sačukstēdamies, aiz muguras —, līdz viņi atkal nonāca pie kārtējām kāpnēm:

-    Klau, šeit ir divas kāpnes, meitene sacīja. Kuras ir mūsējās?

-   Ak, jā. Mums uz šejieni, Medims atteica un devās uz kāpnēm pa labi. Tomēr ceļš ne tuvu vēl nebija galā.

NEKAD nav miera

~~ Man tiešām šie gaiteņi jau ir apnikuši, Nokss nopukstēja, un Medims jau grasījās izteikt kādu dzēlīgu piezīmi, taču, Danas skatienu apvaldīts, palika klusu. Tas šķita pārsteidzoši, cik ilgi viņi jau nebija ķildojušies.

Ceļš bija zarojies, vedis taisni un vēl sazin kur. Kāp­nes bija novedušas viņus vēl stāvu zemāk, bet arī te gai­teņiem nebija gala. Labi vēl, ka ceļā nebija atgadījušies nekādi nepatīkami pārsteigumi.

-     Kur mēs tagad īsti atrodamies? Dana kādā brīdī ierunājās.

-    Pirmajā stāvā, vienā no sānu ejām, kur pūķi parasti reti staigā. Tiesa, Medims nevar galvot, ka kādam neuzskriesim virsū. Tad mums būs tikai divi virzieni, kur bēgt — vai nu uz priekšu, vai atpakaļ.

-     Neizklausās diezin cik spīdoši, Nokss piebilda.

Šis gaitenis, atšķirībā no Pūķa kalnā augstāk esoša­jiem, nebija tik vēss un pilns ar caurvēju. Gaisma te bija zaudējusi bālumu un kļuvusi Uguns zemei ierasti sar­kana. Zem kājām parādījās parastā, mālaini sausā zeme. Šur tur gaiteņa sienā bija caurumi, kas acīmredzot aiz­vietoja logus. Caur tiem varēja redzēt sarkanmelnos mākoņus.