Dana un Otrā pasaule

-     Ļoti vienkārši. Medims jums vēlāk paskaidros, pūķis viltīgi atteica, turpinot ceļu.

Ceļš ilgu laiku veda tikai uz priekšu. Dana tikmēr centās izdomāt, kas tas varētu būt, ko tikai Medims zina par šo labirintu un kas neļauj viņam apmaldīties. Arī Noksu nodarbināja tas pats jautājums, tā ka abi reizumis izmeta pa kādai idejai, bet Medims par tām tikai pasmaidīja — acīmredzot tās bija vai nu nepilnī­gas, vai pagalam aplamas. Piemēram, par ideju, ka viņi iet pa apli, Medims pat sāka klusi smieties.

-     Pa apli mēs noteikti neejam.

-    Tad varbūt te darbojas tas pats princips kā ar Apakš­zemes burvju sienām?

-    Nē. Ja nu tikai mazliet.

-    Kādā ziņā?

-    Tikai tādā ziņā, ka te viss nav ilūzija.

-    Kas tad ir ilūzija?

-    Kas tad nav ilūzija? abi reizē jautāja, pārlabojot savu iepriekšējo jautājumu.

-    Ir sakarība. Tā nav ilūzija. Labi, daļa ir, bet ne viss. Varbūt ar laiku ievērosit, tad viss kļūs skaidrs.

Mēģinot izdomāt, kas tā ir par sakarību, par ko Medims runā, abi mitējās iztaujāt un turpināja gājienu klusumā. Kādu laiku tā pavadījuši domājot un klusējot, viņi nonāca pie kāpnēm, kas veda uz leju.

-       Varu iepriecināt, Medims iegavilējās. Mēs esam jau ļoti tuvu. Vēl tikai pāris gaiteņu, un mēs būsim nonākuši pie ieejas, kas ved uz Sargātāja atdusas vietu. To pateicis, januto viegli pievārēja kāpnes, nonākot pēc skata tādā pašā labirintā, kura vienīgā atšķirība bija tikai par vairākiem grādiem vēsāks un drēgnāks gaiss.

Kā jau Medims bija solījis, drīz viņi nonāca garākā gaitenī, kas bija izgaismots tikai ar divām vārgām lāpām, katru savā tumšā tuneļa pusē. Nebija grūti iedomāties, kas tas bija par tuneli. Zem vienas no lāpām vīdēja akmenī kalts uzraksts.

-    Kā lāpas var būt iedegtas? Nokss jautāja un nedaudz satraukti palūkojās uz Medimu. Tu taču teici, ka te neviens nenāk!

-    Tā arī ir. Vismaz no pūķiem kāds te iegriežas labi ja reizi piecos gados. Varbūt Gante tās iededz. Cik nu es esmu šīs lāpas redzējis, tad tās vienmēr deg.

-     Gante vienmēr nevarētu tās iedegt, jo viņš labu laiku atradās ari Mežu lokā, Dana ieminējās.

-     Man jau nu šķiet, ka Gante ir visur, kur ir Sargā­tāji, Nokss viedi paziņoja. Un jebkurā gadījumā es gribu ēst, viņš piebilda.

-     Man tev būs jāpiekrīt, Dana atteica, uztvērusi kofota mājienu. Labāk izlasām, kas rakstīts pie ieejas, un kārtīgi atpūšamies. Ja es tagad dotos pie Sargātāja, tad vienkārši saļimtu.

-    Mēs varam doties līdzi? Medims jautāja.

-    Nē. Neviena nepiederoša persona nemaz tur nevar tikt, Nokss paskaidroja.

-    Ak, žēl, Medims skumji noteica un, nokāris galvu, nosēdās zem vienas no lāpām. Nokss ar Danu darīja tāpat, un drīz jau bija izpakots viss ēdamais un pāris palagu, lai nebūtu jāsēž un jāēd uz vēsās, netīrās zemes.

Kārtīga maltīte bez liekas steigas bija īstais, kas viņiem šobrīd bija nepieciešams. Medims jau bija stās­tījis, ka te būs droši, un arī Dana juta, ka bez viņiem vienīgās dzīvās būtnes šeit varēja būt tikai varbūt zir­nekļi vai citi tumsas mošķi, kas diezin vai gribēs līst lāpu gaismā.

Lai arī ēdmaņai bija iedota maize — akvalīnu, jo tā ilgāk saglabājas svaiga —, desa, siers un citas vienkāršas lietas, Dana nespēja apēst vairāk par pāris siermaižu šķēlēm. Ar desas un šķiņķa krājumu tukšošanu, kas bija uzticēta Medimam ar Noksu, gāja jau labāk, tomēr ēdelīgumā pārspēt Noksu nebija pa spēkam nevienam. Kamēr Dana ar Medimu vēl turpināja ieturēties, Nokss savu porciju jau bija notiesājis. Piecēlies un nostājies pie uzraksta, viņš lasīja:

-    Atkal pirmās rindas atkārtojas:

"Pie ieejas tu stāvi, Bet, pirms tālāk iesi, Pēdējās rindas atceries Un nu aizmirsti tās, Un negausīgi melot sāc. Priekšā īstā pekle pavērsies, Zem kājām īstie uzdevumi slēpsies."

-     Tas ari viss, Nokss piebilda un apklusa. Tad pār­lasīja vēlreiz.

-    Tas ir kā — "aizmirsti tās"? Tas nav loģiski, Dana iebilda un, joprojām sēžot uz zemes, neizpratnē lūkojās uz rakstu zīmēm.

-     "Negausīgi melot sāc"? arī Medims centās saprast un, mēģinot atskārst, kam ticēt, kam ne, domīgi šķobīja ģīmi.

-    Vairāk nekā nav. Bet, kā jau teicu labu laiku iepriekš, tas viss ir jāuztver ļoti burtiski.

-     Nolasi vēlreiz, pa rindiņai, Dana lūdza Noksam, kurš to labprāt arī izdarīja.

-      "Pie ieejas tu stāvi", tas ir skaidrs. "Pirms tālāk iesi", tas arī. Bet kāda jēga bija no uzraksta uz Sulurulu akmens? Un arī ar Hapitora dzejoli nesaskan. Tur pekle, cik sapratu, bija zem kājām, kur nedrīkst mest skatu.

-     "Priekšā īstā pekle pavērsies, zem kājām īstie uzde­vumi slēpsies". Tagad sanāk, ka viss ir otrādi, nekā bija teikts dzejolī un Suzuluru akmenī, Nokss izteica savu minējumu, īpaši uzsverot vārdu "Suzuluru".

-     Pamata ideja ir mulsināt? Medims skaļi domāja. Skatīties, vai Dana spēs izdomāt, kurā virzienā jādodas?

-     Varbūt. Bet kā ir ar rindu pirms tam? "Negausīgi melot sāc". Kā tas attiecas uz Sargātāja atrašanu?

-     Varbūt tam ir tāda pati nozīme kā "miglā acis ne­atver"? Galvenais stūrakmens, kas jāizmanto pašā pro­cesā? Nokss izteica varbūtību.