Dana un Otrā pasaule

-    Tas arī ir mans galvenais iemesls — es te esmu, lai atrastu Sargātāju, bet Cetata guļamistabā man ir jāno­kļūst, lai nokļūtu pie Sulrulu akmens.

-    Tu domā Suzuluru akmeni?

-    Jā, jā, to pašu.

-    Bet tu taču nevarētu būt… Medims saminstinājās un, lūkodamies uz Danu, vēl joprojām blisināja acis, Iz­saucēja!

-     Lieliski, arī tu šo vārdu zini, Dana nedaudz aiz­kaitināti noteica, dusmīgi nopētot kādu tuneļa sienu.

-    Nevar būt! Es esmu saskrējies ar pašu Izsaucēju! Me­dims iesaucās, ignorējot meitenes nepatiku pret šo vārdu.

-     Sauc mani vienkārši par Danu. Kur tālāk? mei­tene jautāja. Viņi jau labu laiciņu bija stāvējuši gaiteņa vidū, tāpēc Dana atgādināja, ka gudrāk būtu beidzot kus­tēties uz priekšu.

-     Jā, uz šo pusi, Medims atbildēja, taču turpināja stāvēt un ar smaidu raudzīties uz meiteni. Pēc mirkļa viņš tomēr atģidās un pagriezies devās uz eju pa kreisi.

Gaitenis nestiepās pārāk tālu. Tā galā bija liels papla­šinājums, un, kad abi iesoļoja lielajā telpā, varēja redzēt, ka tā ļoti līdzinās iepriekš redzētajai bibliotēkai, kādu Dana bija paspējusi apskatīt kopā ar Noksu. Arī šeit griesti bija tik augstu, ka tos nevarēja ne saskatīt, un telpas sienas bija izkaltas no sarkana smilšakmens, kas sveču gaismā šķita vēl sarkanāks. "Kāpēc te ir iedegtas sve­ces?" Dana, to pamanījusi, nobrīnījās. "Vai tad Medims neteica, ka te parasti neviens nestaigā?"

Mēbeļu te nebija daudz — daži tukši plaukti gar sie­nām, pa vidu mazs, dekoratīvs galdiņš, uz kura stāvēja tukša augļu vāze, bet pašā galā bija Cetata gulta. Tiesa, pati gulta nebija redzama, jo to aizsedza Suzuluru akmens, kas bija tās kājgalis, taču ļoti labi redzams bija gultas galvgalis, jo arī tas bija veidots no liela akmens bluķa, vēl varenāka par Suzuluru akmeni — tas bija savus četrus metrus augsts un rotāts ar izgrebumiem.

-    Iespaidīgi gan viņš ir dzīvojis, Dana klusi noteica un pagāja garām mazajam galdiņam. Tuvojoties gultai, meitene izdzirdēja savādu šņākuļošanu, un, jo tuvāk viņa gāja, jo skaļāka tā kļuva.

-    Vai pats Dievs būtu uzcēlies no Aizsaules? Medims pārsteigti nočukstēja, mīdams Danai uz papēžiem, lai neatpaliktu un būtu drošībā, ja pēkšņi kaut kas notiktu.

Kāds patiesi gulēja Cetata gultā, bet tas nebija Dievs. Kad Dana ar Medimu, elpu aizturējuši, bija pagājuši garām Suzuluru akmenim, starp vecām un izdilušām segām varēja redzēt nevienu citu kā… Noksu!

-    Ak mans Dievs! uzsverot katru vārdu, Dana klusi iesaucās.

Ieraudzījusi savu dārgo draugu, meitene nespēja no­valdīt smaidu. "Beidzot viss sāk iet labi, ja ne pat lieliski!" viņa nopriecājās, un, klusi nosēdusies uz gultas malas, pastiepa roku Noksa virzienā.

-    Mosties, Noks! meitene sacīja un viegli papurināja kofotu, uz ko tas acumirklī atbildēja, burtiski uzlido­dams gaisā. Piezemējies uz gultas labu gabalu tālāk, Nokss ar izbīlī ieplestām acīm lūkojās uz modinātāju.

-    Nespēju noticēt savām acīm! viņš, pēc mirkļa atģidies, ierunājās, tomēr neatrāva skatu no rudmates. Dana! Dana, tā patiesi esi tu! Tu izskaties šausmīgi.

-    Un tā arī jūtos, viņa atteica, tomēr nespēdama noval­dīt smaidu. Meitene apskāva kofotu un aiz prieka par šo satikšanos kādu brīdi turēja viņu sev cieši piekļautu.

-     Jāteic, ka arī tu pats pēc saulstariņa gluži neizska­ties, Dana piebilda, kad bija viņu atlaidusi un nopētī­jusi kārtīgāk. Patiesi, arī Noksa kažoks bija netīrumu pilns, un kofots, lai arī nupat bija nedaudz pagulējis, izskatījās stipri nomocījies.

-     Man šķita, ka tevi apēda sagars vai arī tie mazie zolofīti, viņš, lūkodamies uz meiteni, priecīgi čaloja, līdz pamanīja januto, kas izlīda no Danas aizsega. Tu! Nokss ne tikai pārsteigts, bet arī ne visai iepriecināts norādīja uz Medimu.

-    Un tu! ari Mcdims nešķita visai priecīgs, redzot kofotu.

-    Jūs pazīstat viens otru? Dana pēc pauzes vaicāja, izbrīnīta lūkojoties te uz Noksu, te uz Medimu.

-    Tu jau nu noteikti esi pēdējais, ko Medims vēlējās satikt, ierunājās pūķis.

-     Ak, vēl joprojām par sevi runā trešajā personā? atbildēja kofots.

-     Medims gan vairāk uztrauktos par to, kāpēc kopā ar Izsaucēju ir tāds nejēga!

-    Ak, nejēga? Atradies gudrelis.

-    Par tevi Medims noteikti ir gudrāks.

-     Labāk nemaz nesāc! Bez manis Dana galā netiktu nekādi!

Kamēr abi ķildnieki mērīja, kuram ir vairāk gudrī­bas, meitenes uzmanību pievērsa kaut kas spožs, kas, Noksam aktīvi žestikulējot, vizuļoja telpā iedegto sveču gaismā. "Aleluja!" atpazinusi priekšmetu, Dana klusībā līksmi uzgavilēja. "Medaljons! Nu man vairs nedraud nožmiegšana par to, ka to pazaudēju!" Sirdī viņa sa­juta pacilātību, kas, par spīti tam, ka blakus divi indi­vīdi apmainījās ar draudiem, neļāva no sejas pazust smaidam.

-     Es to paņemšu, Dana uzrunāja Noksu un nocēla tam Medaljonu. Kofots neiebilda, turklāt viņš joprojām bija pārāk aizņemts ar rūkšanu uz Medimu. Abi līdzi­nājās diviem bērniem, kas cīnās par pēdējo cepumu kastē.