Dana un Otrā pasaule

Tā prātojot, meitene nepamanīja, kurā mirklī viņas redzeslokā bija ienākušas klintis, kas kā milzīgi mūri abās pusēs stiepās plašumā un dziļumā, cik tālu vien dzelmes tumsa ļāva saskatīt. Dana vēlējās, kaut te būtu gaišāks. Šejienes tumsa ļoti atšķīrās no dokumentāla­jām filmām, ko viņa bija redzējusi un kur dzelme šķita daudz gaišāka. Acīmredzot filmu operatori nebija niruši tik dziļi. Bet cik tad dziļi Dana bija? Par to viņai nebija nekādas jausmas, un nebija arī neviena, kas to pateiktu. Vienīgais viņas dziļuma mērs bija tumsa un apdullinošs klusums. Atrodoties tajā, bija grūti iedomāties, ka daudzu, daudzu kilometru attālumā ir Drūbļu ciems, tik trok­šņains un rosīgs. Šeit no tā nebija ne miņas. Nebija nedz pilsētas kņadas, nedz tās torņu siluetu un darbīgo iemīt­nieku.

Nirstot arvien dziļāk, aiza pamazām sašaurinājās un klints sienas pamazām nāca tuvāk. Uz tām kļuva saska­tāmi vientuļi ūdensaugi, kas gausi līgojās neredzamās straumēs. Tie lēni slīdēja garām, un, vieniem nozūdot tumsā, citi parādījās priekšā. Reiz starp ūdenszālēm parā­dījās un garām aizpeldēja arī kaut kas kustīgs, tā ka Dana pat sabijās, jo, izņemot forus, ilgu laiku nebija redzēta neviena zemūdens radība. Kas tā bija par būtni, meitenei nebija ne jausmas, bet sirds bija salēkusies ne pa jokam.

Pamazām klintis sāka sakļauties arvien tuvāk, un Dana sprieda, ka dziļvaga jau ir tuvu. Fori joprojām peldēja lejup, bet nu krietni lēnāk un visai piesardzīgi lūkojoties apkārt. Kad netālu ūdens tumsā iedegās gais­miņa, abi meitenes pavadoņi tūliņ sarosījās un sāka ātri peldēt no tās tālāk. Rudmate jau zināja par šīm zivīm, kas savus upurus pievilināja ar gaismu. Viņa viegli no­skurinājās un sažņaudza rokā nazi, kas viņai bija līdzi. Meitenei šķita, ka tas beigu beigās paliks viņas vienīgais palīgs.

Attālinājušies no ļaunu vēstošās gaismas, viņi atsāka lēni un uzmanīgi virzīties uz leju. Tumsa te bija piķa melna, taču drīz tajā pavīdēja arī gaišāki laukumi, kas izskatījās pēc smiltīm un gaišākiem akmeņiem. Piepel­dot tuvāk, izrādījās, ka tas ir kaut kas cits — metāla kuģa vraks. Pārklāts ar ūdensaugiem un rūsu, tas nepa­visam vairs neatgādināja to, kas reiz bijis — varens un moderns kuģis, bet nu neviena neapzināts krāms, kas sagādā mājas zivtelēm un citām būtnēm.

Kaut arī viņi bija sasnieguši ari ezera dibenu, tā vēl nebija pati dziļākā vieta ezerā. Arī fori to labi saprata, tāpēc sāka peldēt vairāk pa kreisi, garām vecajam lūznim, un turpināja doties uz priekšu, līdz sasniedza kādu ieplaku. Tā šķita visai līdzena un ar tādiem kā izaugu­miem, kas, piepeldot tuvāk, izrādījās kaut kas līdzīgs mazai Stounhedžai. Dana varēja tikai minēt, kā bijis iespējams visus šos akmeņus te atvest un uzstādīt, jo no apkārtējām klintīm šie akmeņi ņemti nebija — tie bija gaišāki un smalkāki nekā tumšās klintis.

Jā, esam klāt, Dana satrūkusies izdzirdēja sev blakus balsi, bet tūliņ saprata, ka to saka viens no foriem. Otrs neko neatbildēja, tikai palaida meitenes roku vaļā. Neiedrošinādamies peldēt tuvāk akmeņu vei­dojumam, fori ļāva trīspadsmit gadu vecajai meitenei izbaudīt savu meistarību peldēšanā un doties turp pašai.

Tas bija savādi un krietni lēnāk nekā ar foriem, tomēr pēc mirkļa meitene iemanījās un atrada ritmu, kā ātrāk tikt uz priekšu. Kulstot kājas un airējot ar rokām, Dana pamazām tuvojās akmeņu aplim, taču, vai tas ir tieši tas, ko viņai vajadzēja, par to viņa nebija tik droša.

Meitene centās saskatīt, vai starp akmens klučiem nav arī Sargātāja būdiņas vai citādas mītnes, taču, iekams viņa ko ieraudzīja, pēkšņi zemūdens pasaules mieru iztraucēja ūdens vibrācijas, it kā kaut kas būtu nopeldējis ļoti tuvu garām. Meitene izbijusies tūliņ sāka griezties apkārt, lai mēģinātu ieraudzīt, kas tas varēja būt, tomēr nevienu viņa neieraudzīja. Arī abi fori nebija redzami, taču Dana juta, ka tie nav tālu un ka arī viņi nav sajūsmā par to, kas notiek.

Kamēr rudmate grozījās uz visām pusēm un centās saprast, kur peldēt tālāk, viņa neviļus sajuta savādu sil­tumu pie kakla. Pielikusi tur roku, Dana sataustīja Medaljonu — tas bija sācis silt. Lai noskaidrotu, uz ko tas reaģē šoreiz, viņa pavilka tērpa rāvējslēdzēju vaļīgāk un izvilka Medaljonu ārā. Salīdzinot ar pārējo auksto un nedraudzīgo pasauli, tā izdalītais siltums bija patīkams, taču ilgi par to priecāties viņai nebija lemts. Dzelmes tumsā atkal parādījās gaisma, bet šoreiz tā bija daudz lielāka un daudz tuvāka. Arī Medaljons sāka karsēt vairāk, tikai meitene nebija pārliecināta, vai tas ir uz labu vai sliktu. Tā kā viņas iepriekšējā pieredze rādīja, ka drīzāk uz sliktu, Dana savilka ciešāk pirkstus, kuros turēja nazi.