Dana un Otrā pasaule

Gaisma nāca arvien tuvāk un, ātri pārvietodamās, strauji pildīja zemūdens Stounhedžu ar gaišumu. Piepeši zemūdens klusumu pārrāva dobja un draudīga skaņa, liekot Danai notrīcēt. Nu gaisma jau bija pavisam tuvu, un Dana varēja saskatīt, ka tās avots ir kāda radība, kura, atiezusi garus, asus zobus, peldēja meitenei tieši virsū. Viņa tūliņ saprata, ka tas var beigties ļauni, tāpēc kaut kas steidzami bija jādara. "Kur ir Sargātājs?" mei­tene pati sev jautāja un palūkojās uz Medaljonu, it kā cerot, ka tas spēs izdzirdēt viņas izmisušo vēlmi. Taču, pirms pārbaudīt, vai Medaljons viņu ir viņu sadzirdējis, Dana nolēma labāk uzreiz aizpeldēt aiz viena no akmeņiem ar cerību, ka lielais Kaut Kas nebūs viņu pamanījis. Galva viņai dunēja, bet sirds joņoja kā traki zirgi, kas cenšas izrauties no aploka. Rokā cieši sažņaug­tu, viņa joprojām turēja Vecā dāvāto nazi, taču nu tas šķita tik nevērtīgs kā parasta koka pagale.

Diemžēl Danas cerības neattaisnojās. Lielā dzelmes radība meiteni tomēr bija pamanījusi, un tā iespaidīgā ātrumā triecās virsū lielajam akmenim, aiz kura mei­tene slēpās. Nogranda apdullinošs troksnis, un Dana ar šausmām vēroja, kā no akmens atšķeļas liela atlūza un aizlido sānis. Lielā radība milzīgo bluķi bija saskaldījusi tik viegli, ka meitenei tūliņ bija skaidrs — ar to joki būs mazi. Pēc tam ūdeni atkal satricināja baisā rūkoņa, bet šo­reiz tik tuvu, it kā lielā radība jau būtu pavisam blakus.

Izmisusi meklēdama glābiņu, rudmate tikai tagad ievēroja, ka Medaljons uz kaut ko norāda — gluži kā to­reiz, kad viņa ar Noksu bija Sešu staru saejā Pūķu kalnā. Toreiz viens no Medaljona trijstūrīšiem bija norādījis virzienu, un arī tagad tas vairāk vai mazāk rādīja, kurp doties. Par nelaimi, tā norādīto virzienu uz akmens apļa centru aizsedza liels, tumšs, draudīgs stāvs. Nebija divreiz jāmin, lai zinātu, kas tas ir un kas tam padomā. "Lai dzelme tavs pretinieks, kad asinis tas vēlēsies," Danas galvā skanēja iepriekš lasītās rindas. Droši vien šis arī bija tas, kas vēlējās asinis. Un noteikti vēlēsies tās sa­ņemt bez viņas piekrišanas.

Dzelmes tumsā bija grūti saskatīt, cik zvērs patie­sībā ir liels un kā tas izskatās, bet, spriežot pēc tā purna, tas noteikti bija kaut kas tāds, ko Dana nekad nebija redzējusi, turklāt tas lūkojās tieši uz viņu. Ja meitene būtu to spējusi, viņa tagad iekliegtos, taču no viņas lūpu kaktiņiem izlauzās tikai burbulīšu straume.

Dana sāka sparīgi vēzēties apkārt un, turot Vecā dāvāto nazi sev priekšā kā brīdinājumu mošķim netu­voties, mēģināja aizpeldēt tālāk no lielā briesmoņa. Pēc iespējas ātrāk vajadzēja tikt uz to vietu, kur jābūt Sargātājam, taču meitenes peldētprasme noteikti nebija tāda, ko varētu raksturot ar vārdu "ātra". Iekams viņa paspēja lāga uzņemt virzienu, meitene jau juta kaut ko spēcīgi apvijamies ap ķermeni. Tas bija lielā zvēra taus­teklis, kas rudmati bija sagrābis un tagad centās vilkt pie sevis, tuvāk gaismas avotam. Cenzdamās pretoties, Dana haotiski vēzēja nazi te uz briesmoņa pusi, te cen­šoties trāpīt viņa tausteklim. Sākumā gan tas nedeva neko vairāk kā apziņu, ka viņa kaut ko pūlas darīt, taču kādā brīdi meitene sajuta, ka naža asmens patiesi sa­sniedz kādu ķermeni. Radība nikni noraustījās, un tās tvēriens kļuva vaļīgāks, ko Dana steidzās izmantot, lai no tā izslīdētu un, sekojot Medaljona norādēm, censtos ātri aizpeldēt tam garām.

Meitene ņēmās peldēt uz akmens bluķiem ieplakas vidū un cerēja, ka tas viņai izdosies, pirms nezvērs būs attapies un atkal ķēries viņai klāt. Vai nu laiks bija sācis ritēt lēnāk, vai arī meitene patiešām lēni peldēja, bet viņai šķita, ka tas prasa veselu mūžību. Par laimi, Danai tas tomēr izdevās un ieplakas vidu viņa sasniedza, taču, lai kā centās, šeit viņa nespēja saskatīt neko, kas varētu liecināt par Sargātāju. Bultiņa bija rādījusi šajā virzienā, un tā turp rādīja vēl joprojām. "Tātad vēl uz priekšu, tālāk no akmens apļa," Dana atskārta un atkal metās peldus.