Dana un Otrā pasaule

Vienmuļie airu vēzieni lika Danai atcerēties par serebriniem — jāt ar tiem bija ātri, ērti un interesanti, turpretī braukšana ar laivu viņai šķita nāvīgi garlaicīga. Šādu efektu droši vien radīja tas, ka ikkatrs vilnis izskatījās tāpat kā citi un ainavā izmaiņas notika gaužām lēni. Vienīgais, kas mainījās ātri, bija laipas izzušana brauciena sākumā, bet, kad to virs nevarēja saredzēt, visapkārt pletās vairs tikai ūdens klaids, ko mazliet atdzīvināja krasta līnija kaut kur tālumā. Vairāk nekā.

Tā viņi lēnām slīdēja uz priekšu, un vieglā līgošanās, sēžot laivā, ilga, ilga, ieilga. Meitene jau bija smagi atbal­stījusi galvu rokās un bezkaislīgi lūkojās uz Noksa asti, kas ik pa laikam noraustījās kā neapmierinātam kaķim. Viola kopš savādo skatienu dueļa ar kentauru bija kļuvusi īpaši klusa un visu ceļu nebilda ne vārda, bet drūblis izskatījās gana aizņemts pie aira. Vienīgi Prizmo bija nolē­mis, ka klusumu kaut uz mirkli var pārtraukt.

-    Kā jūs zināt, cik tālu un kurā virzienā jāairē? viņš ieinteresējās. Cik redzu, jums nav ne kompasa, nedz kādu precīzu ierīču, argeklis piebilda un nopētīja laivu, it kā cerot, ka skatiens uzdursies kādam sekstantam vai kartei. Neko tādu gan viņš neatrada. Vienīgie priekšmeti laivā, neskaitot tās pasažierus, bija virve zem viena no soliņiem, tai blakus kāda kastīte ar nezināmu saturu un vēl maisiņš, no kura virmoja savāda smaka, līdzīga zivju smārdam.

-      Es pa šo ezer' esu braukājis teju visu mūžu, atbildēja drūblis. Zinu precīzi, cik ilg' jābrauc no viena krasta līdz otram. Tā kā šodien vējš i' lēns, virsējā ūdens slāņa straumes ātrums šobrīd i' pieci enomi jamā, un mūsu kopējais svars i' aptuven' divsimt kilogramu, ne­skaitot laivu pašu. Ņemot vērā mūsu airēšanas ātrumu, es var' teikt, ka līdz dziļvagai jāpeld biku mazāk nekā pusjama. Tagad mums i' pusē. Un virzien' var viegli noteikt pēc Kodolu kalniem. Ja ietrenējas, tad uz ac' var noteikt vis', ko vēlies, viņš lietpratīgi pabeidza, taču Danai šāda atbilde lika tikai nopūsties. Ja viņi bija no­kļuvuši tikai pusē, tas nozīmēja, ka līdz mērķim ir vēl tikpat ilgs un garlaicīgs posms, kādu viņi ar grūtībām jau bija pieveikuši. Vismaz rudmatei tas nenācās viegli.

Sēdēdama bezdarbībā, Dana aiz gara laika palūkojās uz to vietu, kur atradās pārmilzīgie Kodolu kalni, ko drūblis bija pieminējis. Viņa ievēroja, ka laiva vairāk vai mazāk virzās šiem kalniem paralēli, Soli ciema vir­zienā, bet tomēr nedaudz vairāk uz dienvidrietumiem. Un viss. Nekas cits, kam pievērst uzmanību, tur nebija, un meitene atkal nezināja, kur likties aiz garlaicības.

Sajūtot, ka Nokss pie kājām atkal sakustas, meitene piepeši uztrūkās un secināja, ka laikam bija paspējusi iemigt. Galva bija noslīdējusi un jau atbalstījusies pret ceļiem, bet ķermenī bija manāms miegains nogurums, kāds jūtams, kad tiec agri pamodināts no laba miega. Kas īsti meiteni bija pamodinājis, to viņa skaidri nezi­nāja, taču kaut kādu iemeslu dēļ viņai šķita, ka tic bija vārdi "Mēs esam klāt!". Šim minējumam par labu liecināja arī apstāklis, ka drūblis ar Prizmo bija beiguši airēt, bet Viola ar interesi lūkojās pāri laivas malai, cenšoties ūdenī kaut ko saskatīt.

Nu, ko. Šī i' tā vieta. No virspuses, protams, ne ar ko neatšķiras no citām vietām ezerā, bet, par spīti tam, aptuven' šeit i' tas punkts, kas i' saucams kā visdzi­ļākais. Faraigo ieplak', drūblis teica, gluži kā iepa­zīstinot tūristus ar objektu, ko neviens nav redzējis un kas nav īsti labi saglabājies, tāpēc nav arī apskatāms. Tā tas arī bija — te katra ezera vieta izskatījās tāpat, nezi­nātājs atšķirību nejustu, tomēr zem ūdens līmeņa val­dīja pilnīgi cita pasaule, un ezera sargs to zināja.

Dana uz laivas soliņa nedaudz sagrozījās un bija gatava jebkurā brīdī lēkt ūdenī. Tā kā sēdēt šajā kostīmā nebija ērti, meitene cerēja, ka vismaz ūdenī būs labāk.

-    Kur tad ir tie fori? viņa, piepeši attapusies, jautāja laivas īpašniekam.

-     Tie mums jau pusceļ' sekoja. Pag, es tūliņ tev' ar tiem icpazīstināš'. Re!

Drūblis nolika airi uz ceļiem un pastiepās pēc mai­siņa, kas visu ceļu bija odis pēc zivīm, tāpēc nevienam nebija nekāds pārsteigums ieraudzīt, ka maisiņā patie­šām ir zivis. Meitene gan nezināja, kādas tieši, bet viņa ari nekad nebija vēlējusies kļūt par ihtiologu.

Drūblis paņēma vienu no zivīm un, sācis svilpot, pārkāra to pāri laivas bortam. Pēc pāris sekundēm no ūdens izšāvās zila būtne, satvēra gardumu un atkal pazuda ūdeni, pat lāga neļāvusi sevi saskatīt. Fors zem ūdens apmeta loku un, atgriezies pie laivas, izbāza virs ūdens galvu. Viņš kāri lūkojās uz drūbli un izdvesa spal­gas skaņas, tā pieprasot vēl. Drīz viņam pievienojās vēl viens, pēc skata tāds pats fors. Pēc uzvedības tie bija nedaudz līdzīgi delfīniem, taču izskats bija citāds. Foru purns bija šaurāks, tiem bija izteikts kakls, nevis vien­laidu ķermenis kā delfīniem, bet priekšējās pleznas vai­rāk līdzinājās rokām — protams, ar peldplēvēm. Tiem arī nebija klasiskās zivs astes, bet kaut kas līdzīgs dzel­tenam pušķītim. Turklāt šķita, ka foriem ir dzelteni mati.