Dana un Otrā pasaule

Tikmēr dzelmes briesmonis bija atjēdzies no naža dūriena un atkal steidzās pakaļ savam upurim. Tas reizē bija slikti un labi — no vienas puses, tās bija briesmas, kas strauji tuvojās, bet, no otras puses, nezvēra gaisma apmirdzēja to, ko Dana meklēja. Dzelmes tumsā viņai priekšā izgaismojās klints siena, kurā meitene pamanīja izkaltu namiņa fasādi — ar durvīm un Medaljonam at­vēlēto iedobi. Viņa tūliņ steidzās turp, taču, iekams viņai izdevās tur nokļūt, zemūdens briesmonis jau bija viņu panācis, un piepeši Dana kājā sajuta asas sāpes, kas lika viņai sastingt. Meitenes seja sašķobījās sāpēs, bet no lūpu kaktiņiem izlauzās vēl viena burbulīšu vērpete. Radības izstarotajā gaismā varēja redzēt, kā caurspīdī­gais ūdens ap meiteni iekrāsojas sarkans. Viņa sniedzās pie sāpošās kājas, bet abas plaukstas atdūrās pret lielās radības seju. Acumirklī viņa grūda nazi turp, liekot briesmonim dobji ierēkties. Ignorējot sāpes, rudmate centās ar visu spēku atsperties no briesmoņa, tādējādi nokļūstot tuvāk klintī cirstajam namiņam. Tas viņai izdevās, taču, to darot, viņa sajuta, ka ievainotā kāja ir kļuvusi neparasti stīva. Vēl pēc mirkļa tā sāka arī tirpt. Vai tā bija kaut kāda inde, vai kaut kas cits, taču šobrīd tam nebija laika — visa Danas uzmanība bija veltīta padziļinājumam Medaljona formā, kuram viņa strauji tuvojās. Meitene izstiepa roku ar Medaljonu, nevarē­dama vien sagaidīt, kad varēs to ielikt iedobē un pa­griezt. Kāja sāpēja arvien vairāk, un arī nezvērs joprojām snaikstījās turpat netālu. Par laimi, tas vairs necentās iesākt vēl kaut ko, taču lielu mierinājumu tas nedeva, jo acīmredzot briesmonis labi saprata, ka viņa vietā tagad strādā meitenes kājā ielaistā inde.

Ciezdama sāpes, Dana pēdējiem spēkiem aizīrās līdz klints durvīm un, no visa spēka iespiedusi Medaljonu caurumā, pagrieza to vienā no virzieniem. Akmens durvis sāka lēnām vērties, un atkal sacēlās burbuļu vēr­petes, tikai šoreiz tas nāca no akmens namiņa ieejas. Iekšpusē kaut kas sarosījās, bet, kamēr durvis nebija atvērušās līdz galam, dzelmes tumsā bija grūti saskatīt, kas tieši. "Jācer, ka tas tomēr ir Sargātājs un ka viņš man palīdzēs/' meitene nodomāja, juzdama, ka ķer­meni arvien vairāk pārņem nepatīkams vēsums. Elpot nu bija kļuvis pavisam grūti, un arī skatiens sāka aizmigloties.

Tikmēr namiņa durvis beidzot bija atvērušās līdz galam un tur mītošā būtne varēja izpeldēt ārā. Vispirms tā apmeta loku ap lielo zvēru, kas vēl joprojām bija blakus meitenei. Atkal atskanēja briesmoņa dārdošie brēcieni, bet nu tie nebija tik draudoši un vareni; tagad tie drīzāk bija sāpju kaucieni. Zvērs sāka peldēt prom, pēc iespējas tālāk no krietni mazākā stāva, kas turpi­nāja ap to riņķot kā maitasputns ap savu nedzīvo laupī­jumu. Atskanēja vēl pēdējie kaucieni, pēc tam abi pazuda skatienam.

Uz brīdi iestājās klusums un nekas nenotika, bet, par laimi, mazākais no viņiem drīz atgriezās un steidzās glābt Danu, kuras spēkus strauji deldēja briesmoņa inde. Viņš apvijās tai apkārt, un pēc mirkļa meitene juta, ka šis kaut kas sāk viņu vilkt uz augšu — ātri un nepiekā­pīgi. Lai nepazaudētu savu glābēju, Dana centās apķer­ties tam apkārt. Viņa sataustīja spēcīgu zirga kaklu un krēpes, kurās nekaunējās ieķerties, lai spētu kārtīgi noturēties. Meitene nevēlējās pavadīt dzelmē nevienu sekundi ilgāk, nekā nepieciešams.

Savainoto kāju viņa nejuta vairs nemaz. Arī otra šķita notirpusi un puslīdz jau nejūtīga, un šī nepatīkamā jutoņa turpināja virzīties uz augšu. Lai arī viņa tika vesta atpakaļ virspusē, Dana nespēja priecāties. Viņas prātā valdīja pilnīgs bezspēks un vārgums, un savāda apātija neļāva sakarīgi domāt. Viņas plakstiņi kļuva arvien sma­gāki, līdz aizkrita pavisam. Pēc tam kaut kur tālu fonā bija dzirdamas ūdens šļakatas un sievietes balss.

Nu gan tas šausmonis tevi ir apstrādājis. Nebai­dies! Dabūsim tevi krastā, bet pēc tam iztīrīšu to draņķību no tevis ārā, balss caur ūdens šļakatu skaņām mierīgi teica. Tā nebija Viola. Balss piederēja kādai citai, ko Dana nepazina, taču tagad viņa par to neuztraucās.

-    Eh… Dana vārgi pārvēla skaņas pār lūpām, nespē­jot saveidot kaut ko sakarīgu. Stīvums jau bija pakāpies augstāk.

-    Kuš! Vairs nav tālu, sieviete mierināja.

Baidoties atlaist Sargātāja krēpes, Dana tās satvēra

ciešāk. Pēc brīža viņa juta, ka iznirst ārā no ūdens un kāds viņai no mutes izņem elpošanas caurulīti. Ieelpot kārtīgu, tīru jūras gaisu bija bauda. Turklāt pasaulē bija atgriezušās arī skaņas. Tiesa, tas viņu vēl neiedrošināja tik tālu, lai atlaistu zirga krēpes. Ar piepūli pavērusi acis, rudmate pamanīja, ka tās, tāpat kā zirgs, ir visai neparastā, zilganā krāsā, taču šobrīd viņa nebija tādā stā­voklī, lai sāktu domāt, cik normāli tas ir. Tad plakstiņi atkal aizkrita, un nākamais, ko Dana juta, bija viņas noguldīšana krasta smiltīs.