Dana un Otrā pasaule

-     Šamējo sauc Firo, bet šo — Aiki, drūblis norādīja uz abiem šķietami vienādajiem foriem. Pēc tam abi dabūja vēl pa zivij un sāka jautri lēkāt apkārt laivai, savā peldētprasmē neatpaliekot no delfīniem.

Kādu laiku Dana vēroja forus un nedaudz pabaroja tos arī pati, taču viņa zināja, ka šis nav piemērots laiks priecāties par gudrajām ūdens būtnēm. Atdevusi zivis drūblim, pēc mirkļa meitene jau sēdēja uz laivas malas ar muguru pret ūdeni un vēl reizi pārlaida plaukstas pāri visām caurulītēm un to drošinājumiem. Pie rokas bija arī Vecā dāvātais nazis — nevarēja jau zināt, ar ko viņai tur, lejā, būs jāsastopas, tāpēc labāk būt gatavai uz visu.

-     Izskatās, ka viss ir kārtībā, sacīja Prizmo. Esi gatava?

-    Man šķiet, ka jā, Dana ar ne visai lielu pārliecību atbildēja un nopētīja laivā esošos.

Kamēr meitene gatavojās, fori jau bija kļuvuši nepa­cietīgi un nevarēja vien sagaidīt, kad viņa beidzot lēks ūdenī. Jā, tiem ūdens bija dzimtās mājas, bet Danai ezers bija svešs un viņa uz to raudzījās ar lielām bažām. Tas šķita pārāk liels, pārāk slapjš un pārāk dziļš.

-Veiksmi, Dana. Atgriezies sveika un vesela! Prizmo sacīja un apskāva viņu. Arī argeklis izskatījās tikpat no­raizējies, bet tas jau bija viņa dabā — ja kādam klājas slikti, tad tāpat jūtas arī viņš.

-     Atgādāsi man no turienes kādu suvenīru? pēc ilgas klusēšanas beidzot ierunājās arī Nokss. Nu, labi, es tikai jokoju. Saudzē sevi!

Atvadas neieilga. Savus laba vēlējumus izteica Viola, un, kad ezera sargs vēlreiz bija pārbaudījis, vai ar teh­niku viss kārtībā, arī viņš draudzīgi uzsita meitenei uz pleca.

Pēc tam Dana ievilka elpu un, sagāzusies atpakaļ, ļāvās kritienam. Viņa juta, kā pēdas pārlido pāri bortam, un tūliņ pēc tam viņu jau ieskāva ūdens — nemaz ne tik silts, kā viņa būtu vēlējusies.

Abi fori tūliņ sāka jautri peldēt meitenei apkārt un nepacietīgi gaidīt, kad beidzot varēs doties dzelmē. Vis­pirms gan Danai, turot galvu virs ūdens, vajadzēja sakār­tot brilles un elpojamo cauruli, taču daudz laika tas neprasīja. Pēc mirkļa ekipējums bija gatavs ieniršanai, un meitene uzmeta vēl pēdējo skatienu laivai. Tad, ievil­kusi dziļu elpu, Dana iegrima ezerā.

Te, tuvu ūdens virsmai, vēl bija gaišs, bet zem kājām nevarēja redzēt neko. Apkārt bija tikai tumši zils ūdens biezoknis, no kura plūda nepatīkams vēsums. Dažas zivti­ņas steidzās pamukt malā, lai Dana tām ko nenodarītu, bet citas bija drosmīgākas un ziņkārīgākas. Arī laiva no apakšas izskatījās kā zivs — liela un resna.

Tikmēr abi fori vēl pēdējo reizi apriņķoja ap meiteni, tad saudzīgi saņēma viņu aiz rokām un sāka vilkt dziļāk dzelmē. Lai arī tērps bija smags, Dana noteikti nebūtu spējusi iegremdēties tik strauji kā ar šo ūdens būtņu palīdzību. Ūdens virspuse ātri attālinājās, un drīz sar­kano debesu gaisma vairs tikai ar pūlēm spēja izlauzties cauri lielajai ūdens masai. Šeit fori sāka nedaudz pie­bremzēt, un labi, ka tā, jo rudmate sāka just spiedienu, kas sažņaudzās ap tumšo hidrotērpu, it kā neļaujot doties tālāk. Tomēr fori, lai arī samazināja ātrumu, negrasījās apstāties un devās dziļāk ezerā.

Ūdenim kļūstot arvien tumšākam un tumšākam, Danai sāka rasties sajūta, ka tāda lieta kā gaisma te nepastāv un nekad nav pastāvējusi. Viņai pat šķita, ka šo gaismas trūkumu var redzēt un saost. Tiesa, Danai uz sejas bija maska, tā ka ar saošanu varbūt arī nebūtu gājis tik gludi, bet saredzēt — jā, to gan, pieaugošo tumsu viņa pamanīja ļoti labi. Un arī to, ka kļūst grūtāk elpot, jo, pieaugot dziļumam, ķermeni sāka spiest arvien vairāk un vairāk.

Vispār, tā bija savāda sajūta — elpot zem ūdens. Viņa nekad agrāk nebija nirusi ar akvalangu, tāpēc sākumā juta instinktīvu vajadzību dziļi ieelpot un aizturēt elpu, it kā pretējā gadījumā viņa varētu aizrīties ar ūdeni. Taču gaisa caurulītes, kas savienoja sejas masku un balonu uz muguras, ļāva viņai elpot droši. Tiesa, baudu tas gan nesagādāja, jo balonā ievietotais gaiss ļoti atšķīrās no ikdienā elpotā — tas šķita vairāk pildīts ar dzelzi, it kā skābs un noteikti ne izbaudāms —, taču Dana pierada arī pie tā. Turklāt šis gaiss viņai bija ārkār­tīgi svarīgs.

Palūkojoties uz augšu, meitene redzēja, ka gaisma ir pārvērtusies tikai par tālu blāzmu. Spocīgu blāzmu, kas neiedrošinās doties dziļāk. Tagad viņa saprata, cik tālu atrodas no citām cilvēcīgām dzīvām būtnēm. Vis­tuvāk bija tie, kas gaidīja laivā, bet pārējie Apakšzemes iemītnieki — ak, cik tālu! Šīs ekspedīcijas dalībnieki taču atradās aptuveni ezera vidū, kurš pletās vairāku kilometru rādiusā, bet biezāk apdzīvotas vietas bija vēl tālāk. Dzelmes tumšajā tukšumā Danai radās iespaids, ka viņa ir palikusi vienīgā dzīvā būtne uz visas pasaules. Tajā brīdī viņa atskārta, cik tas būtu šausmīgi — dzīvot vienīgajai uz pasaules. Tas būtu ļaunākais iespējamais vientulības sprosts bez cerības tikt no tā ārā.