Dana un Otrā pasaule

Vispirms tika sagrauts Danas iespaids un iedoma, ka kentauri dzīvo mežā — patiesībā koku apkārt viņu cie­mam bija gaužām maz. Uz lēzenā kalna, kurā atradās ciems, bija atsegtas dažas lielas klintis, kurās bija izcir­stas tik platas ejas pazemē, ka caur tām varētu izsoļot pat mazi ziloņi. Tomēr šādu tuneļu nebija daudz, jo gal­venā kentauru apmešanās vieta bija Kodolu pauguri. Tos Dana varēja vērot tikai no attāluma, taču arī šādi viņa varēja saskatīt pie stāvās klints izveidotas kārtīgas mājas, kas Danai atgādināja milzīgas jurtas. Arī tur bija izkalti tuneļi, kā arī savāda paskata kāpnes, kas veda uz augstā­kiem stāviem, kuros tāpat bija koka un akmens nami. Bija arī savrupmājas, ko ieskāva žogi, tāpat arī dažādas būves, ēdienu krātuves un laika gaitā izveidojušies ceļi. Liels pārsteigums meitenei bija redzēt, ka kentau­riem ir arī savi labības lauki, kultivētu augu dārzi, pat pieradināti dzīvnieki, kā kazas, govis, citi meitenei ne­pazīstami dzīvnieki, un, ja viņa pareizi saredzēja, tad arī zirgi.

Kopumā šī vieta Danai atgādināja kārtīgu viduslaiku ciemu, tikai iedzīvotāji bija nevis cilvēki, bet kentauri. Vienīgais, kas to atšķīra no vēstures grāmatās redzēta­jām ilustrācijām, bija teju pie katras mājas novietots koka stabs ar dažādiem simboliem un tēliem — totēms. Dana jau zināja, ka totēmu kults bija izplatīts senecīlu vidū, bet kentauri, kas ari piederēja pie senecīlu atzara, acīmredzot šo kultu bija no viņiem mantojuši.

Kamēr Dana ar interesi vēroja šo savdabīgo radījumu iedzīvi, viņus pavadošais kentaurs, to ievērojis, meitenei veltīja nedaudz pārmetošu skatienu. Sapratusi mājienu, rudmate strauji novērsās un pagrieza galvu uz otru, ezera pusi, bet arī šajā pusē bija, kas saistīja viņas inte­resi, un tās bija tālās Felisas pilsētiņas aprises. "Derētu kādreiz tos ciemus aplūkot — Felisu un Aiomu," mei­tene nodomāja un mēģināja iztēloties, kā tur varētu iz­skatīties.

Kentaura un ciemiņu gājiens noslēdzās pie kāda nomaļa, zemē rakta tuneļa. Tas bija līdzīgs citiem jau redzētajiem, tikai šaurāks, un tā ieeju ieskāva vairāki mazi totēmi un citi pieminekļi. Acīmredzot arī kentauri augstu vērtēja šā uzraksta nozīmīgumu.

Varat te kādu laiku uzturēties. Mēs jūs netrau­cēsim. Serebrinus varat atstāt tepat, kentaurs norīkoja un pagāja nostāk, it kā ļaudams viesiem tālāk rīkoties pašiem. Tomēr visi zināja, ka viņš nedomā iet nekur tālu, ja nu svešinieki sadomā kaut ko sliktu.

Kentauru viesi nokāpa no jājamdzīvniekiem un devās tunelī, kas pirmajā acu uzmetienā līdzinājās truša alai. Tajā ieejot, viņi pamanīja, ka ala ir izgaismota ar lāpām, kas piestiprinātas pie sienām. Lāpas rādīja viņiem ceļu uz priekšu un aizveda līdz paplašinājumam tuneļa galā. Šeit gaismas bija mazāk, tāpēc sākumā šķita, ka vēsā telpa ir tukša, taču, kad acis aprada ar krēslu, viņi ieraudzīja, ka uz vienas no sienām ir iekalts uzraksts. Tas līdzinājās jau redzētajiem — pie ieejas tā sauktajā meža sirdī, kā arī pie ieejas, kas veda uz ačgārno tirgu. Šoreiz gan nekādas ieejas nebija, taču norādīt, ko iesākt tālāk vai kā rīkoties, šis uzraksts varēja gan.

-    Šaubos, vai kentauriem patiks, ja mēs te pavadīsim pārlieku daudz laika, kad visi kādu brīdi bija klusumā vērojuši apkārtni, Prizmo ieminējās, tādējādi mudinot kofotu ķerties pie lietas.

-     Lai nu būtu:

"Pie ieejas tu stāvi, Bet, pirms tālāk iesi, Pēdējās rindas atceries Un nu sajauc tās. Ne vārdos tev mīklu meklēt, Bet visā tekstā kopumā."

-    "Un nu sajauc tās", Prizmo zem deguna bubināja, kad Dana bija pārtulkojusi kofota teikto. Kāpēc visam vienmēr jābūt tik mulsinošam?

-      Kādā ziņā — sajaukt? Vārdus, burtus, rindas? Dana neziņā jautāja.

-    To uzzināsim tikai tad, kad pamēģināsim. Palūdz kofotam, lai tas izlasa, apmainot rindas vietām, pēc tam vārdus… katru otro pārvietot uz citu rindu, Viola ierosināja, taču, jau to sakot, viņa, tāpat kā pārējie, saprata, ka tā viņi varēs visu mainīt vietām mūžīgi. Jā, tas nav pats labākais plāns. Bet es pagaidām nezinu neko citu, vecā drūble noplātīja rokas. Citiem nebija, ko piebilst.

-     Ja vārdus jauks vietām, šaubos, vai tur kas jēdzīgs sanāks, Nokss, kas atradās uzrakstam vistuvāk, bilda, uz to lūkojoties. Cik es skatos, tad vārdi galīgi neder kopā, ja tos jauc atsevišķi. Ja apmaina rindas vietām, tad tekstā liela atšķirība nerodas. Jaucot burtus vēl mazāk.

-     Ja nu vārds "sajauc" ir pārnestā nozīmē? Prizmo ieminējās. Ja nu visu vārdu vietā ieliek antonīmus?

-     Var mēģināt, bet ko iesākt ar "un", "bet"? Tiem pretēju nozīmju nav.

-    Pamēģini izlasīt tos, kam ir, Dana ieteica Noksam.

-     "Pie izejas tu stāvi, bet, pēc tuvāk stāvēsi, pirmās rindas aizmirsti, un nu sakārto tās. Ne vārdos tev…" Nokss, it kā šauboties par katru vārdu, ko izteica skaļi, lēni lasīja, līdz Dana viņu pārtrauca.

-     Nē, tur nekas loģisks neizveidojas, rudmate sacīja pārējiem, kas kofota valodu nesaprata. Visiem dzejo­ļiem pirmās rindas atkārtojas. Tur mīklas iepriekš nav bijis, un šaubos, vai būs tagad. Tāpēc, ja ir jājauc, tad kaut kas cits.