Dana un Otrā pasaule

-    Līna, meitene pateica priekšā, nobaudot un attie­cīgi novērtējot mazu augļu kūciņu ar kaut ko līdzīgu putukrējumam vidū.

-     ļā, Līna arī. Viņi ir pie Drūbļu domes, Nokss pabeidza.

Gribēdama redzēt, kā Prizmo izrāda teju visiem Uguns zemes iedzīvotājiem savas zināšanas gastronomijā, Dana jau grasījās doties turp, bet piepeši Nokss apstājās kā zemē iemiets.

-    Kas notika? satraukti uzlūkojot kofotu, Dana jau­tāja. Tas viņam bija kas neparasts — sastingt un tukši lūkoties uz kaut ko viņai neredzamu. Līdzīgi notika tad, kad viņš, izdzirdējis Hapitora dziesmu, apmāti devās pie šā koka.

-     Man šķiet… Es varētu apzvērēt, ka nupat redzēju Dolonu, Nokss nedroši ierunājās, it kā baidītos, ka šis fakts varētu izrādīties patiess. Arī Dana īsti nezināja, vai tas bija labi vai slikti.

-     Nopietni? Kur?

Atbildes vietā Nokss metās pāri visam atrakciju laukumam, pāri ielai uz kādu no pilsētas mazajām šķērsieliņām, caur kurām nesen rudmate ar Milsu bija klejo­jušas.

-     Tu redzēji cauri visam šim pūlim? Dana, seko­dama kofotam cieši pa pēdām, brīnījās.

-     Viņa bija pie Atrakciju parka ieejas. Kā tu varēji nepamanīt? Viņa aizskrēja šeit, Nokss sacīja un, turpi­nādams joņot uz priekšu, rādīja virzienu. Kaut arī ļaužu pūļi, caur kuriem viņi devās, mazajās ieliņās kļuva arvien retāki, Dana tikko spēja viņam izsekot.

-      Aizskrēja? Kāpēc lai viņa skrietu prom? Vai tu patiesi esi drošs? Dolona taču nebēgtu… meitene aprā­vās, jo Nokss piepeši bija apstājies. Viņi bija nonākuši pie kādām šauro sānieliņu krustcelēm, kur valdīja māju mesto ēnu krēsla.

-     Kur tagad? Dana jautāja, lūkojoties visos virzie­nos, cik to ļāva māju stūri un sienas. Nokss turpretī izstiepa gaisā degunu, cerot jauno argekli nevis saskatīt, bet saost.

-     Es neesmu drošs, bet man nevarētu tā vienkārši rādīties. Es neēdu nekādas sēnes! viņš paskaidroja.

Dana nojauta, ka nav kaut kas tā, kā vajag, tikai nevarēja pateikt — kas tieši. To, kas viņai lika justies neomulīgi, uzreiz pamanīja Nokss:

-    Kur palikuši ļaudis? Te ir pārāk kluss. Parasti ļaužu pilnas ir pat šīs ielas. Kāpēc te neviena nav? Nokss, beidzis ostīt gaisu, satraukti jautāja.

-    Kaut kas patiesi nav, kā vajag, Dana piekrita, bažīgi palūkojusies apkārt. Viņi vēl joprojām atradās krustce­lēs, bet vieni.

-     Neuzskatu sevi par pareģi, bet mums noteikti jā­pazūd no šejienes, pirms atgadās kaut kas slikts. Un tas noteikti var notikt.

Kofots spēra dažus soļus atpakaļ, bet tad piepeši skaļi iešņācās. Dana, kas tikmēr lūkojās citā virzienā, nebija pamanījusi, ka viņi vairs nav vieni. Meitenes ska­tiens acumirklī nonāca pie kāda liela, tumša stāva cilvēka augumā. Lai gan diena bija karsta, persona bija tērpusies tumšā mētelī, bet seju sedza kapuce. No tās apakšas vīdēja tikai spēcīgs un liels zods, visticamāk, piederīgs vīrietim.

-    Kas tas tāds? Nokss čukstus jautāja, piespiežoties pie Danas kājas. Pētot tumšo būtni, Dana neviļus pa­manīja, ka debesis aiz viņa vairs neizskatās tādas, kā parasti. Meitene pacēla acis un ieraudzīja, ka tajās vairs nav ierasto, sarkano mākoņu, bet pašas debesis ir iegu­vušas tīru, sarkanīgi oranžu krāsu, kādu parasti var redzēt vakaros Augšzemē. Nebija neviena paša māko­nīša, to vietā bija tikai trīs mēneši, kas virs kādas mājas jumta veidoja nevienādmalu trijstūri: viens zils un augošs; otrs dzeltenīgs, pilns; bet trešais — balts un arī pilns.

Tikmēr cilvēks pienāca pāris soļus tuvāk. Tas lika Danai pār muguru pārskriet šermuļiem un pašai atkāp­ties tikpat soļus atpakaļ.

-     Kas jūs esat? meitene viņam jautāja. Kaut arī tumšais stāvs pagaidām klusēja, viens gan bija skaidrs: ja atbilde būs godīga, viņai tā, visticamāk, nepatiks. Pie šādas domas viņa nonāca, kad ieraudzīja, ka vīrietis sāk smīnēt, atņirdzot zobus, no kuriem acu zobi līdzinājās diviem ilkņiem.

Velns parāvis, tas nav cilvēks! BĒDZ! Nokss pēkšņi iekliedzās un metās bēgt. Pirms Dana paspēja reaģēt un sekot kofotam, viņa ieraudzīja, ka cilvēka vei­dols sāk strauji mainīties: augums saruka, piedurknes kļuva tukšas, un drēbes palika par lielu, līdz noslīga uz zemes, bet no tām izlēca pelēks vilks, kas augumā bija nedaudz lielāks par Noksu.

Cauri Danas prātam izšāvās miljoniem jautājumu, bet viņa tos aizmirsa, instinktīvi metoties pakaļ Noksam, kas pa to laiku jau bija gabalā. Ari vilks nekavējās un joza pakaļ. Dana dzirdēja, kā zvēra nagi skrapst pret ielas bruģi, un viņas ķermenis acumirklī pieplūda ar adrenalīnu. Viņas galva dunēja, un sirds sitās vismaz divtik ātri. Ja meitenei būtu laiks kārtīgi padomāt, viņa noteikti secinātu, ka šādas izdarības nav labas veselībai, taču Danai nebija izvēles, tāpēc viņa turpināja viesuļa ātrumā mesties uz priekšu pa šaurajām ieliņām. Tās joprojām bija tukšas, apkārt nebija neviena. "Kas ir noti­cis ar pilsētu?" Dana netika gudra.

Nokss lēkšoja Zelta ielas virzienā, bet, par spīti tam, ka viņi tuvojās lielajai ielai, pār pilsētu vēl joprojām valdīja klusums, kam šeit, Danasprāt, nebija jāiestājas pat visvēlākajās nakts stundās.