Dana un Otrā pasaule

Pagāja tikai kāds nieks, un viņi jau bija nokļuvuši pie kāpnēm, kas veda uz nākamo labirinta stāvu. Tem­noss ar vienu lēcienu pievārēja visus pakāpienus un, rit­miski sperot soļus un neņemot vērā pretvēju, turpināja skrējienu pa līkumainajiem gaiteņiem. "Un es vēl domāju, ka jāt uz serebrina ir lieliski," Dana nodomāja, ar sa­jūsmu raugoties, kā viss apkārt zib. Sienas saplūda vien­mērīgā, brūnā masā, savukārt apgaismojums, kura šeit bija krietni vairāk nekā pazemē, žilbināja acis.

-      Ha-hā! Nu jums vairs mūs nenoķert! Nokss bravūrīgi nokliedza, kad viņi traucās gar daudzajām pūķu guļamtelpām. Viņi aizdrāzās garām apjukušajiem ugunsspļāvējiem tik strauji, ka no malas izskatījās — tā ir liela liesmu lode, kas traucas garām, piepildot vēsos gaiteņus ar siltumu.

Daudzie pagriezieni uz abām pusēm un lielais ātrums liedza Danai izsekot, kurā stāvā un caur kādu gaiteni viņi pašlaik traucas, taču par to viņa neuztraucās — gal­venais, lai ceļu zina Sargātājs. Turklāt visi gaiteņi šeit bija pārlieku vienādi, tāpēc meitenes apjukums bija pie­dodams.

Apmēram pēc minūtes Temnoss spēji nobremzēja. No straujās apstāšanās Medims ar galvu gandrīz ietrie­cās Sargātājam kaklā, bet Nokss, kas jau tā turējās ne visai stabili, nogāzās pavisam, tāpēc Dana uztriecās virsū nevis viņam, bet Medimam.

-    Atvainojiet! Esmu pieradis, ka neviena uz muguras nav, Temnoss teica, lūkodamies uz Noksu.

-     Nekas. Tas bija… kofots pieslējās uz visām čet­rām, aizraujoši.

Nudien — Noksam acis mirdzēja kā bērnam pēc brauciena pa amerikāņu kalniņiem. Dana jau gaidīja, ka viņš prasīs to atkārtot, tomēr izrādījās, ka pat kofotam ar šādu braucienu bija gana, un viss, ko viņš šobrīd vēlējās, bija sapņainā jūsmā raudzīties uz liesmoto zirgu.

Kad pirmais satraukums bija rimis un braucēji pamazām apraduši ar domu, ka atkal stāv paši uz savām kājām, viņi pavērās apkārt un atklāja, ka atrodas telpā ar sešām ejām un mazu akmens baseiniņu. "Sešu staru saeja," Dana atpazina.

-     Šeit mūsu ceļi šķiras, Temnoss pēc mirkļa ieru­nājās. Uz redzēšanos, Izsaucēja Dana, uz redzēšanos, viņas palīgi — Medim un Noks! zirgs, viegli paklanī­damies, atsveicinājās un, apgriezies otrādi, ātri pazuda vienā no ejām. Tagad gaitenis šķita divreiz tumšāks un vēsāks. Izzūdot pēdējai uguns strēlei no zirga krēpēm, Dana ierunājās:

-    Nu, ko — droši vien ir laiks doties. Prizmo, gaidot mūs, noteikti jau ir ķērusi sirdstrieka. Es pat vairs ne­zinu, cik ilgi mēs esam bijuši prom. Taču tam vairs nav nozīmes — te mūsu ceļojums beidzas.

-     Vēl ne. Var gadīties, ka skapis atkal ir pazudis, Nokss piezīmēja. Ja būs tāpat kā tad, kad tas neparā­dījās vairākas dienas, tad mums te būs jākvern vēl ilgi.

-      Jācer, ka tomēr ne, Dana sacīja, nopētīdama savas kurpes. No vienas jau sāka līst ārā pirksti. Varbūt derētu pieklājības pēc aiziet pie Hapitora? viņa ierosi­nāja.

-    Pie reizes varēsi pastāstīt, kā tev gāja ar Sargātāju, Nokss piekrītoši teica, piepeši sākdams luncināt asti.

-    Aha. Medims piekrīt, pūķis piebalsoja. Ari Medims gribētu iepazīties ar šo Hapitoru.

Kad trijotne bija vienprātīgi nolēmusi apciemot veco bērzu, tie tūliņ arī devās ceļā. Tā kā ceļš nebija tāls, pēc mirkļa viņi jau atradās Hapitora alas ieejā, un koks, viņus ieraudzījis, tūdaļ iesaucās:

-      Ai, jūs jau atpakaļ! Es jau sāku domāt, ka esat pagalam, bet es sev atkārtoju — kaut kas tāds ir vienkārši neiespējams, viņš nobēra. O, es redzu, ka esi atradusi vēl vienu draugu. Plāno atvērt zoodārzu? koks uzrunāja Danu, kam sekoja ierastie smiekli par savu joku.

-    Ieradāmies tev uz brītiņu pakavēt laiku, meitene iesāka.

-     Tu jau droši vien gribēsi zināt, kā mums gāja, Nokss piebilda.

-     Kāda runa! Nemaz nelaidīšu prom, kamēr nebūsit pastāstījuši visus sīkumus. Nelaidīšu prom — gribētu jau nu gan redzēt, kā es to izdarīšu, viņš turpināja jokot un smieties, ka garie bērzu zari kratījās līdzi.

Izmantojot brīdi, kad bērzs bija pārstājis runāt, Dana sāka stāstīt, kā viņiem gājis. Viņa sāka no paša sākuma, bet, kad savā stāstā bija nonākusi līdz sagaram, savu daļu izstāstīja arī Nokss:

-     Es skatos apkārt — Danas nav. Viss gaitenis, kur mēs bijām, pilnībā iebrucis. Ilgi meklēju, vai Danas nav starp akmeņiem, tomēr atradu tikai Medaljonu. Nezi­nāju, ko darīt. Ja nav Danas, ko tad man iesākt? Devos tālāk pa gaiteņiem. Gandrīz uzskrēju virsū pāris zolofītiem. Bēgot netīšām nokļuvu Cetata guļamistabā. Tur tie sīkie lidoņi nesekoja, tāpēc nolēmu, ka drošāk ir palikt tur. Un, ja Danai nekas nekaiš, tad viņa dosies tieši tur. Tā arī notika.

-     Pazaudēt Medaljonu? Kauna lieta! Iedomājies, kas tad varētu notikt?

-      Es nezinu, kas tad notiktu, tomēr nojaušu, ka nekas labs, Dana piekrita un sajutās mazliet vainīga. Taču pēc mirkļa viņa ar jaunu sparu sacīja:

-    Bet galvenais, ka viss beidzās labi. Galvenais, ka viss kārtībā, un nav jēgas vairs trakot par lietām, kas pagājušas.

-    Tik un tā. Tā var gadīties arī atkal.

-     Nu, labi. Dana vēlreiz nokāra galvu un vairs ne­zināja, ko īsti teikt.